Vīrietis. Gados labākajos, protams. Varbūt mazliet apaļīgs, ja gribam būt paškritiski, bet kopumā vēl tīri ņemams. Žurnālists. Vispār... nav jau tā, ka es te baigi sūdzētos... bet nevarētu arī teikt, ka man tas darbs ļoti patiktu. Saprotiet, katru dienu es intervēju kādu pastulbu trešās klases politiķi ar sūdīgu cigarellu zobos un humpalu mētelīti mugurā vai, teiksim, mazās tvers Dior, kādu kundzīti par viņas aizraujošo hobiju tamborēt mazas baltas lupatiņas vai pāraugušu tīni, kurš ir atradis savas dzīves piepildījumu pasniedzot fizkultūru humanitārajā vidusskolā (te svarīgi atzīmēt, ka tajās meiteņu īpatsvars ir brīnišķīgi nospiedošs).
Saprotiet, man taču arī reiz bija sapnis. Liels sapnis, ne tā, kā visiem. Un ziniet par ko es sapņoju? Es gribēju intervēt Dalailamu. Nē, nevis vienkārši intervēt, bet parunāt ar viņu, saprotiet, PARUNĀT. Jā, nu, es varētu, teiksim, rakstīt par viņu grāmatu, varētu iersties pie viņa un teikt, ka es gribu rakstīt grāmatu. Sākumā es uzdotu viņam visādus briesmīgi sarežģītus jautājumus. Nē, pat ne sarežģītus, vienkārši grūtus. "Kā jūs domājat, vai Hitlers vienkārši bija idiots, vai arī lieta ir tajā, ka viņš sava īsā auguma dēļ tā arī nekad nevarēja sēsties pie stūres?" (Dalailama aizdomājas, kādu brīdi viņš tā stāv domās nogrimis, tad paskatās manī ar savām, diviem bezdibeņiem līdzīgajām acīm un saka kaut ko tādu negaidītu un ļoti, ļoti gudru). Tad atkal ir mans gājiens, es sasprindzinos un izdaru apdullinoši spēcīgu sitienu:"Bet miss Mārpla?" es viņam jautāju "Vai mēs tomēr, neskatoties uz visu, nevam apgalvot, ka viņa bija veca?" (arī šoreiz viņš ir brīnišķīgs). Un tad nāk mans pēdējais, nāvējošis trieciens:"Un ko jūs domājat par... dzīvi?" Tad tas ir noticis, es esmu viņu uzveicis!
Mēs kļūstam par labiem draugiem, kopīgi pastaigājamies un vērojam kalnus. Mēs vienkārši ejam un runājam par visādām nenozīmīgām lietām. Viņš prasa man padomus dažādos ārkārtīgi svarīgos jautājumos, bet es viņam stāstu, cik ļoti man veicas ar sievietēm. Viņš, kā vienmēr ir lielisks, es, kā vienmēr esmu skaists (svaigais gaiss nāk man par labu un tagad es izskatos par divdesmit gadien jaunāks). Tad viņš palūkojas manī ar saviem bezdibeņiem... "Žeņa..." viņš man saka, "Jā, Dalai..." es viņam atbildu...