Vienalga neko jau es nevaru pateikt. Ja naktī stirnas ilgi pie mana loga zem ābeles cenšas izkasīt kādu ābolu no sniegapakšas, ja lapsas, kādas četras vai piecas, no rīta pārskrien lauku un pēc tam parādās vēl šur un tur, ja māja ir tukša un vēsa, ja tēja vienmēr garšo citādi, ja viņa nepiezvana, ja viņa piezvana, ja mēs vēl kādreiz kaut kur satiksimies, ja pasaules bojāeja nav vairs aiz kādiem kalniem un jūrām, respektīvi, ASV jurisdikcijā, ja kāds kādam pieskaras, ja panki nemirst, ja pīpēt sen vairs nav modē, ja neviens man tā arī nekad neatklās par ko bija visa tā smiešanās un pat ja naktī stirnas ilgi pie mana loga, vienalga neko es nevaru pateikt vai uzrakstīt. Nogurums, vienīgi nogurums.