A tie zaļie un dzeltenie puņķiem tik līdzīgie kaut kāda jauna mode vai?

"Pēkšņi viņš uzlēca kājās un izstiepa rokas pret biedriem;/satvēris divus kā kucēnus mazus, tos trieca pret zemi;/smadzenes šķīda pa alu, un asinis plūda pa klonu./Sacirtis gabalu gabalos abus, tos apēda tūdaļ,/aprīdams visu jo ātri kā lauva, kas uzaudzis kalnos,-/gaļu, to iekšas it visas un smadzenēm bagātos kaulus."
Homērs "Odiseja"

Visu cauru dienu bubināties pa gultu.

Viņi vienmēr izturas tā, it kā būtu atklājuši kādu lielu un svarīgu noslēpumu, izdarījuši kādu neiedomājami būtisku atklājumu vai kautko tādā garā, bet visa viņu tā saucamā iztēle izrādās tikai tāda gramstīšanas uz dullo un čušs vien sanāk. Skumīgi, būtu teicis Jāņonkuls - un es jau TĀ ticēju.

Sūdi vagā - nu jau galīgi zudis viss asums.

- Drusku tā kā pietrūkst teikuma priekšmetu, neko nevar tā īsti saprast.
- Galvenais loceklis, meitenīt, galvenais ir loceklis!

Eternal error of the spotless mind!

Paiet nedēļa, divas, nekas nekur nesprāgst un sāk jau piemirsties. Kādu brīdi es laikam vēl cerēšu tomēr, tad viss - piecelšu dirsu da nafig un iešu bekot.

Nu, kas gan būtu varējis tā padomāt, ka visa tā trekterēšana nepārtrauktā reiz beigsies ar nopietnām emocionālas dabas problēmām ko? Es varēju padomāt. Bet nepadomāju.

Neko ļaunu nedomājot mierīgi stāvu un mazgāju traukus. Virtuvē. Te piepeši saņemu sms, aizgriežu krānu un steigšus dodos kušināt telefonu. Istabā. Pa tam laikam dzirdu - kāds tek. Virtuvē. Spiežu podziņu un eju lūkoties, bet līdz ko tuvojos ieejas portālam. Virtuves. Viss noklust un krāns maita stāv šļauciņu nevainībā nokāris un izliekas par beigtu! Ehh, būtu vēl pirmā reize...

Gandrīz. Bija gandrīz tik slikti, lai varētu rakstīt. Gan drīz.

Atkal visu saputroju, tagad nu sēžu un skatos, kā jumts brauc a visiem bēniņiem projām pa Pilsoņielu, tā neko jau ne sūda nevar teikt, stilīgi, aiziet grabēdams pilnīgi un viss jau it kā būtu labi, avēderā ta ķirmis!

bļe!
(šis ir mans pēdējais dzejolis)

Nu, forši, pats protams salaiž visu galīgā dirsā tā, ka tikai matu gali vien laukā rēgojas un tad sēž un besās, cik te visi ir stūūlbi, kā te viss sūūkā... oi, bļin cilvēki.

Tagad man atkal kārtējo reizi ir sajūta, tikai šoreiz tai ir pilnīgi skaidrs konkrēts iemesls - Tas portāls. Nu, labi, es jau itkā saprotu, bija tur sviests un tā, bet šitas vispār uuber. Nilss Sakss ir deģenerāts un iznirelis, to mēs tā kā jau zinājām, Haralds Matulis - šhs un matulis, da ko tur vēl piebilst, but who the fuck is Krista Burāne, bļin arārīt?

Man kārtējo reizi riktīgi jocīga sajūta. Īstenībā vienmēr jau viņa ir jocīga. Pilnīgi liekas, ka visas viņas tādas. Vismaz cik es par viņām zinu, jā. Nu, labi, bet teikt vienkārši un bez liekiem vārdiem - man kārtējo reizi sajūta vai, teiksim, zini, man ir sajūta tagad-kaut kā nav tas. Bet eksperimentālā kārtā varētu pamēģināt tā baigi konsekventi kādu mēnesi teiksim.

a kas viņi tur nesaprot visi, ka man īstenībā ir galēji pie vienas (un kā vienmēr tās pašas) vietas vaiviņiem tur silts vai auksts un visas tās pārējās tizlās attiecību peripetijas, kas nevar normāli uzrakstīt, kur dzīvo?
ā, jā un, starp citu, lūdzu netraucēt - man te virs galvas karājas vairākas lielas klavieres.

tāda sajūta, ka gzīve padiršas. tas tā kā caurmērā arī viss.

tā kā dirst gribās, tā kā mātes žēl...tāds, nu, riktīgi tīneidžerisks noskaņojums šodien... pavasaris laikam... velk uz daudzpunktēm... un tā

vienkārši nevaru ar sevi.
un tagad pasakiet tos kritērijus.
viņi visi ir lielāki.