vot modīsies manī svabadais nacionālista gars un ka es tos krievus visus vienreiz...

vesels viens stulbs roltons un trīs pļure + vēl tā siermaize no rīta, bet vienalga tipa kā badā. nu, kas tas te tagad ir, ko? (es ceru, ka visi tie sausie aplejamie vismaz neuzbaro a?)

pure pļure

runā ar mani
piekauj mani
kutini mani līdz nāvei
es ar tevi runāju, jā

Oi, nu, bļin, no visas tās drausmi stiprās kafijas man jau āda bezmz vai lobās nost, bet acis kā negrib vaļā turēties tā negrib! NU, KO LAI ES DARU?!

Kā var pieaudzis cilvēks vispār dzejoļus rakstīt?

briesmone

foršs tas Kārlis, saki ko negribi, no tās Ērikas gan godīgi sakot nekā nav, nu, bet to, ka Toms ir absolūts gigants mēs sen jau zinājām, un vispār, ko tik visu neizgūglēsi šitā sēdēdams. tad vēl tās tantes te ir reāli kikāsīgas un slapjie sīči.
ā, un vēl es redzēju baigi kruto sapni, tad pamodos nakts vidū, domāju, jāatceras, sīkajam jāpastāsta rītā un pekainim, a bet nu nekā - ar lielām pūlēm atceros tikai kkādus retus pikčerus un tas mums neder.

Lasu kkādu apm. 2 gadus vecu RL, kur intervija ar Ziedoni un raudu. "Ojārs. Oika." Vot pasaka tas Ziedonis šitā un es ņemu un raudu darbā pie galda, kur visi redz.

Tad lūk - ģēnijs manī nav vēl tomēr miris: miseni vākšpēdus, kājas smuki virsū, krēslu zemē, acis ciet. Un šitā mums tagad sauksies klientu apkalpošana.

A nu i nafig man atkal vajadzēja tur līst, ko? Tādiem emocionāli nenoturīgiem eksemplāriem, kā man tur nav ko darīt, tas tak zaķim skaidrs! A nu, bet vajadzēja, vajadzēja... un kas ta būs tagad, ko, pļekstēs akal trīs dienas no vietas a? Vakar jau vilka uz šito pusi, bet vot tas vīns laikam un tad jau kkā. Nu, nav labi, nav un nebūs arī vairs tik drīz, šitos variantuas mēs zinām, tagad tikai vot izlikties vot izņemties un izplāties te pa šito anonīmo grafomānu biedrību un glābt, kas vēl glābjams. Ehhh, nu, jā, bet, kas tur, tur jau nav vētrs nemaz... *sašļūk un saplok kā apkopējai Taņai vaigi*

un vispār, es gribu braukt pie tevis ēst!

un tie burkāni tādi pilnīgi veseli tagad nāk atkal ārā.

Smird tā kā traks un silda tikai manu ikrīta kefīriņu, bet man tā vai tā drebuļi, nugura sāp un acis krīt ciet. Laikam jāņem slimības lapa, jābrauc uz laukiem un jāiekūņojas uz kādu brīdi, nu, cik tad var dzert, jopcik arārīt?

domāju vot beidzot tak tā "Iliāda" jāpalasa un ķēros jau tā kā klāt, kad pēkšņi redzu - tur vienā lapā tāds glīts sarkans zīmodziņš:"Latvijas Padomju rakstnieku savienības BIBLIOTĒKA"

tipa izmetu tos salātus un nopirku citus, tur kāposti, gurķi un tā, vobšem saucas "zāle". garšo īstenībā pēc arbūza. un nepalīdz. un man tur tagad iekšā viss deg. un vispār.

Noskrēju 3 kvartālus, nokavēju jobano autobusu, pazaudēju šķiltavas. Atvilkos uz darbu tieši laikā, lai vairs ne uzpīpēt, ne pačurāt, ne paiku iepirkt nav laika. Atvilknē, protams kkāda jobana vēstulīte ar sūda ķiņķēziņiem, grafiku, kas mani neapmierina ne vienā galā un argumentāciju "a mēs tā visu laiku strādājām". (Nu, bļe, nu, kādi MĒS, kāds bļe pats čau vispār???) Sapisos, aizgāju pirkt. Nopirku kkādu niecīgu kotleti par ls 0,40, kefīru un burkānu salātus, domāju paēdīšu vismaz kā cilvēks. Kefīrs biezs, normāli garšīgs un trekns kā pienākas, kotlete arī neko, a bet tie salāti pilnīgs slepkavības mēģinājums - ar sveicienu Bokas jaunkundzei - bļe, vot šitādu ugunsdzēsēju bērnu mikspksli manas garšas kārpiņas vēl nebija skatījušas - piesarku kā tāds tomātiņš un bezmaz apdirsos. vot

Tie ir tādi trauki - nepiepildās
Tie ir tādi bērni - neizaugs

Un vispār, ja šitā turpināsies, es sākšu smagi neierdzēt atsevišķas cilvēku pasugas.

gramstās un stumdās un smejās un kviec ar tādu tipoloģisku precizitāti, ka pilnīgi prieks