"Es esmu ieguldījis zināmus līdzekļus tavā audzināšanā, tā, ka tu turpmāk nevarēsivis izvēlēties ko vēlies, bet gan to, ko ES tev atļaušu." ar piebildi no klātesošajiem:"Un vispār tev jau ļauj tur braukt zīmēt pa 6dienām teiksim, tā, ka tavas vēlmes vispār ctiek arī respektētas."

"Es vispār esmu samaksājis, ja, tā, ka tu darīsi, to, ko es tev atļaušu, ja, un vispār priecējies, ja es tev kaut ko vispār atļauju, ja."

trīs basenes un pulkstenis

Alkatīgā rociņa stiepjas nāves kociņa.

Bailes. Dārdoņa nepalīdz. Dūmi nepalīdz. Līnijas arī. Tumsa nepalīdz un gaisma nepalīdz. Nezinu kāpēc, ne arī no kā, ne arī, kad tas beigsies vai ko tas vispār nozīmē. Bailes vienmēr vienā un tajā pašā vietā - starp lāpstiņām, kur nevar aizsniegt.

Dūmi apkārt vienīgi dūmi un dūmus es dievinu.
Domās līnijas velkas vieglāk.
Bet es esmu tukša un klusa, maiga un mierīga šobrīd.
Gribu tikai lēni iekšā un ārā vēl lēnāk.
Pārāk daudz lieka sakrājies pieres rajonā un grūti tikt galā ar rokām.

Izvēlne Vārdi

Lai ir upenīgi dūmi zīmuļa tehnikā un lai ir aromatizēts vīns pa taisno no kakliņa, lai ir vasara un pie dirsas mazas ragaviņas!

Puika staav pie loga un skataas. Vinjsh nebraukaa, neklaigaa, nenikjojas, nelaistaas, nesmejaas, neskataas TV, nespeeleejas, neziimee, neraud, nekur neiet, tikai staav. Un skataas.
Vinjsh veel nezin, bet istabas kaktinjaa klusi seezh aarpraac.

negribu tur iet man tur nepatiik nee nepatiik tas ir par maz man tur riebjas jaa un katru dienu man tur kaut ko atnjem katru dienu mani tur mazliet nogalina ziniet ja tur nebuutu vinjas es nezinu vai es vispaar to vareetu jo vinji visi tur ir taadi negliiti un kaariigi un ar savu muuzhiigo klaatbuutni un vienmeer izsaka savu debilo viedokli baarsta savus debilos jokus priecaajas savus debilos priecinjus un vienmeer visu izdara pareizi un galvenais lieki nedomaajot bet briivajaa laikaa urbina degunu un slepeni eed punjkjus bet visvairaak man riebjas tas ko ar mani tur izdara katru dienu mani tur nogalina
tad luuk izdziivoshana no manis prasa pashnaaviibu
jaa JAA bljagj es zinu peec kaa tas izklausaas jaa un tas arii tas arii tikai bljagj dodiet man lauzni blja iedodiet kuvaldu
(es protams atvainojos)

Šorīt mani pamodināja cilvēki, kurus neieredzu tonī, ko neieredzu un pavēlēja darīt to, ko nepavisam neieredzu, tāpēc, ka pēcpusdienā bija paredzēta kārtējā no tām lietām, ko ļoti neieredzu, pie tam vēl veidā, kuru neizsakāmi neieredzu. Drusku paraudāju. Sākumā drusku, tad uznāca vispār histēja. Ļoti sāpēja vēders. Izpīpēju, bet tas kaukā nepalīdzēja. Paguru. Nomazgāju traukus, aizgāju prom, mēģināju zīmēt, nekas nesanāca, nosala rokas, pa to laiku izpīpēju vēl, atvilkos atpaļ, bija jau sācies. Notika viss daudzmaz kā parasti - atnāca, ieraudzīja, izdarīja to, notinās. Paiku gan atveda vispār ūberisku, un pie tam vēl tā, ka ne pa knapam. Vēl bijām slidot. Pa tumsu, uz daugavas ledus. Es vispār slidot nemāku, sešas reizes norāvu uz mutes, ceļi zili, mugura slapja. A garastāvoklis zato uz kādu pusstundu uzlabojās.
Tagad itkā normāli. Domāju. Vispār daudz domāju par sevi. Domāju, varbūt es pārāk maz reflektēju ar sabiedrību. Domāju, varbūt pietrūkst man asuma. Domāju, nē, varbūt vienkārši nemāku stāvēt pareizajā pozā, nu, ziniet ir viena tāda poza (man liekas, to te daudzi pieprot), ideja apmēram, ka vajag nostāties un dirst, dirst nepārtraukti un daudz, bet, galvenais, ja kāds kaut ko prasa, nelikties ne zinis un turpināt dirst, dirst vienvārdsakot, cik tik ir iekšā, un, jo vairāk iekšā, jo, protams, labāk. Nu, labi, kur es paliku?...(Ā)...Domāju, varbūt ir tā, ka es dzeru tēju ar nepareizajiem cilvēkiem. Domāju, varbūt otrādi. Otrādi domāju varbūt nedzeru ar pareizajiem. Domāju, a kā to vispār var zināt? Domāju, man taču ir labi ar ko dzeru, tātad, nav tur tā lieta, tātad ir citur. Domāju, varbūt visu kaut kā vēl varētu vērst par labu, ja vien rīt neviens netīšām garāmejot, vienkārši gribot palīdzēt, vai vienkārši netīšām, savā stulbumā neatdauzītu man nieres, neatskaldītu ar seju flīzēs, nepieslēgtu ar rokudzelžiem pie radiatora teiksim, neaplietu ar ūdeni, nesabāztu katrā nāsī pa vadam, vienā sakano, otrā melno, nepieslēgtu strāvai un ik pa brītiņam nepalielielinātu jaudu, tad nepaskatītos acīs un nenoteiktu: "Tāda ir dzīve." Jā, varbūt tad es varētu. Domāju, ka jā.
Tikko uzzināju, ka rīt būs atkal tas. Beidzu domāt. Bļe apnicis. Dodos.

Šorīt kādā no Mazlopijas (Faunas galvaspilsēta) daudzstāvu īres namiem notikusi avārija - Susuru bulvārī 666 plīsis ūdensvads. Bojā gājuši ap diviem miljoniem prusaku, ievainotas trīs lielas žurkas, kas šobrīd smagā stāvoklī mētājas pirmajā stāvā uz grīdas. Par tālākiem notikumiem ziņosim, līdzko tiks saņemta kāda informācija.

Jā, gribu. Ar kaadu kopaa taisiit vienu skaistu, gludu, apaļu, gaisā pakārtu, pulsējošu, dzīvu. Tādu, kas var eksistēt tikai to īso brīdi, kuru mēs varam buūt koncentreējušies līdz pēdējam, un tikai starp mums. Un ne jau par dzīvi, ne par kaut kādiem sīkumiem, lietām. Ne jau atkal parvisu to, neieredzu, līdz asarām neieredzu visu to kakaino padarīšanu tb dzīvošanu, visas tās draugu būšanas utml.
Jā, un gribu lai pēc tam vēl ilgi, ilgi nevaru aizmigt saspridzinājumā, ekstāzē, drebuļos.
Un gribu lai tikai tas manī kaut ko atstāj. Dzīvu, pulsējošu.

Taa sieviete gribeeja dziivot skaisti, pie juuras un taa. Taa sieviete pati bija skaista, kad bija jaunaaka. Taa sieviete naktiis nevar guleet, tad vinja ilgi piipee, seezh virtuvee, grozaas pa gultu - bail. Taa sieviete appreceeja un peec tam ilgi dzziivoja ar viirieti, kuru nemiileeja, bet veelaak jau ieniida. Tai sievietei jau divdesmit gadus ir divi mazi, beerninji (nesen vinjai tie esot atnjemti). Taa sieviete straadaa kaut kaadaa namu paarvaldee, bet naktiis ziimee ilustraacijas nejeedziigaam graamateleem, lai var galus savilkt kopaa. Taa sieviete dzer teeju. Taa sieviete skataas manii, es vinjaa un mees viena otru vairs nepaziistam, tikai runaajam kautko nenoziimiigu. Tad, luuk, taa sieviete, vinja ir mana maate.

Bišķiņš ir te visapkārt. Bišķiņš, tas ir Pičiņš. Pičiņš, tas ir mazais brālītis. Un Bišķiņš saka:"Iedod tējiņu, iedod uzpīpēt, jā, es palaidīšu tevi, es tikai vēl bišķiņ, bišķiņ tur un bišķiņ te, bišķiņ, bišķiņ, bišķiņ. Nu, mīļš ju viņš ir, bet bļaģ. Bišķiņ.

Visriņķī kaut kādi krikumi, drupatas,štrunti un pribambasi, vienvārdsakot, nieki vien. Porcelāna figūriņas vairs nav modē. Stikla lodītes tur mētājas jau gadiem. Vispār vajadzētu nomazgāt traukus, sakopties kautkā, sakārtot istabu, pabeigt skolu, mainīt dzīvi.
Nē, ne jau par to, es jums gribēju, protams. Nē, es jau laikam vispār neko jums negribēju. Tikai vārdu te nav.