pazīstama gan.
daudz ir gribējies aizmirst to, kas bijis un kas nē.
saraut saistības ar pagātni un tagadni.
un doties.

jā, grūti tā, bet man, par laimi, šoreiz tas tā diezgan īslaicīgi izrādījās. tagad ir labi. tikai saistības ar laika izplatījumā aizpeldējušajām lietām man nekad nav gribējies saraut, lai cik grūti arī bjis. brīžiem tikai gribas no tā visa izrauties. gribas, lai viss ir tikai melns un balts. lai viss ir vienkārši. tā, kā mēdza būt sen, sen atpakaļ.

tā sajūta jau parasti nevelkas garumā. varbūt tai ir lemts palikt tikai mirkļa vājumu rāmjos.
bet tomēr.. vai tad var tā pavisam izrauties un iegūt vienkāršību, nesaraujot saistības?

vari uzskatīt, ka tev paveicies ar to, ka nemēdz ievilkties tā sajūta :)
bet ar tiem mirkļa vājumiem jau ir tā, ka mirkļi ir tikai uzplūdi, brīži, kad nav izdevies apspiest visu to, kas tur dziļi dziļi iekšā. kad tā visa sakrājies par daudz. bet tas visu laiku ir mūsos, un nepamet neviena lieka soļa.
par saistībām runājot, tās jau tāpat kā jebkuras citas robežas ir tikai iedomātas. atbildība, tā gan, bet kaut kādai atbildībai ir jābūt vienmēr. un arī saistībām, man šķiet, ja nav nekā, pie kā tu būtu piesaistīts, ir pārāk viegli pazaudēt jēgu dzīvot.