vari uzskatīt, ka tev paveicies ar to, ka nemēdz ievilkties tā sajūta :)
bet ar tiem mirkļa vājumiem jau ir tā, ka mirkļi ir tikai uzplūdi, brīži, kad nav izdevies apspiest visu to, kas tur dziļi dziļi iekšā. kad tā visa sakrājies par daudz. bet tas visu laiku ir mūsos, un nepamet neviena lieka soļa.
par saistībām runājot, tās jau tāpat kā jebkuras citas robežas ir tikai iedomātas. atbildība, tā gan, bet kaut kādai atbildībai ir jābūt vienmēr. un arī saistībām, man šķiet, ja nav nekā, pie kā tu būtu piesaistīts, ir pārāk viegli pazaudēt jēgu dzīvot.