el

ejtunost, man vajag pievienoties kaut kādā psihiski nelīdzsvaroto kliubiņā, oh wait, esmu jau cibā.

es godīgi sakot nepazīstu nevienu tik sajājušos cilvēku kā sevi.

laimīgu jauno gadu.

2012 beidzas. nekas jau globāli nemainās, vienīgi tīri psiholololololoģiski tu vari mēģināt sevi piespiest sākot ar rītdienu darīt un iesākt jaunas lietas un sākt jaunu, skaistu dzīvīti. tas, vai tas vainagojas ar panākumiem ir atkarīgs no gribasspēka un citiem apstākļiem.

lai nu kā, garlaicīgi nebija, visādi neaizmirstami piedzīvojumi: stopēšana pa eiropu, festivāli, mati, narkoķiki, attiecību kuģi, neskaitāmie skolas darbi un tā tālāk. bet tas viss būtu nieki, ja tas nebūtu man licis saprast dažas ļoti nozīmīgas lietas un par to tad arī prieks.

un labi. man būs labi šovakar.

sapnī es skatījos brīvdabas ludziņu un viss notika mini kolizejā. tad pēkšņi cilvēks, kurš spēlēja nāvi vairs nevarēja patēlot un man bija jāpiedalās ludziņā un jātēlo nāve. ludziņā mēs visi vienkārši dejojām kaut kādā aplī, sadevušies rokās. vīrietis, kurš tēloja mājas gariņu zaļā apmetnī sāka ar mani runāt. tad sekoja āfterpārtijs, kur es turpāju runāt ar mājas gariņu. viņam bija noskūta puse matu, otra puse ļoti, ļoti skruļļaina. nav ne jausmas kas tas pie velna varētu būt.

šodien pamodos divreiz, no diviem zvaniem. man nav balss un es nejūtos pamodusies, bet trešo reizi es neaizmigšu.

vū, aiziet, ahuyennaya parķī. vēl tikai sešas stundiņas.

piecos no rīta traucēja aizmigt pilnmēness, kurš spīdēja kā tāds sasodīts, liels prožektors, bet slinkums aizvērt aizkarus bija lielāks.

sasodīts, cik viņos ir tie grādi? sajūta, ka kādi 20.

šogad sapratu, ka negaršo. tagad tīri aiz pieklājības.

man patīk, ka mani draugi ir dīvaini. man riebjas, riebjas, riebjas parasti cilvēki ar savām garlaicīgajām, parastajām problēmām un savu garlaicību.
es nevaru ar tādiem parunāt, man riebjas, un es stāstu kā man iet un tu nevari pateikt neko, tikai "ohooo, VAI CIK INTERESANTI" un "KĀ TAD TEV VĒL IET???KAS VĒL INTERESANTS" un tev nav nekā, nekā ko pastāstīt, jo pat to, kas varētu būt interesants par tevi tu pasniedz līdz riebumam garlaicīgi. interesantāk ir izveidot dialogu ar kaķi.

un man ir vienalga, ka mans viedoklis ir subjektīvs un tā tālāk, pajāt, jo man ir tiesības domāt tā, kā es domāju.

šausmīgi priecīgi ziemassvētki un lieliska vārdadiena, atrodoties simts gadus vecā mājā bez jeb kādas sabiedrības. (tikai vēl kaķis) jūtos kā sešdesmit gadīga kaķu tante.

vanderful.

priekā.

it kā nevajag tos cilvēkus, bet tomēr vajag.

meh.

šo laiku ir tikai patīkami vērot pa logu. atrasties tajos vējos un sniegos ir aaaaaaakdievs cik šausmīgi. izeju no mājas tikai augstas nepieciešamības gadījumos.

tik neierasti daudz brīvā laika, ka īsti nezinu ko iesākt.
varbūt jāuzsāk jauns bizness, vispār, jāapceļo pasaule, jāuzņem dokumentāla filma par to un tā tālāk.
nē.
vienkārši jāsaņemas izlasīt kafka on the shore, kuru aizņēmos jau apmēram pirms gada.

šodien man palika slikti, jo aizdomājos, ka varbūt pašlaik tu sēdi restorānā un lieto galda piederumus, kurus pirms tevis lietoja cilvēks, kurš jau ir miris. varbūt tieši lietojot šos galda piederumus viņš nomira.

un vēl man šodien gandrīz nozaga somiņu. labi, tā gluži nevarētu teikt, bet situācija kļuva pavisam neveikla, kad manas somiņas lence nejauši nokļuva uz veca vīrieša rokas. es biju diezgan apjukusi un viņš to pamanīja tikai pēc kādām 10 sekundēm.

fuj riebjas viss

kaķis vienmēr, vienmēr uzliek savu galvu uz kaut kā, kad guļ. grāmatas, telefoni, cilvēki = spilveni. uztaisīšu fotoizstādi.

izgulējos. vairs jau nav daudz atlicis ko darīt, tad varbūt arī nevajag sevi piespiest, bet sagaidīt svēto iedvesmu.(vai arī nakti.) un naktīs zem laternām tie sniegi izskatās vēl jaukāk. cilvēki velk savus bērnus ragavās, visi priecājas, atceros, ka man arī patika, forši, kad kāds tevi tā pavelk.

oh mein gott

smadzeņu pārslodze. nošaujiet mani kāds... kā mēdza teikt mana sākumskolas matemātikas skolotāja.

man ir ļoti bail no pārspīlēti laipniem cilvēkiem. man šķiet, ka vēlāk viņi man pretī pieprasīs manu dvēseli, ja nedošu, tad tāpat izraus no iekšām.
un tad es izvairos no tādiem cilvēkiem.
uzbāzīgi-laipni cilvēki ir visbriesmīgākā kombinācija ar kādu esmu saskārusies.



un es šodien atrados starp visbriesmīgākajām mājām, visnesimpātiskākajā vietā, bet tur smaržoja pēc piparkūkām.

zems asinsspiediens.

un divdesmit pieci santīmi par mieru.

paziņas mani vairāk neatpazīst uz ielas. pamaini matus un ar to pietiek.
savā ziņā tas ir pat lieliski.

es jūtos nogurusi un man atkal sāp galva(VAI, CIK NEGAIDĪTI)
spīdzinu kaķi un nezinu ko iesākt ar savu dzīvi, tikmēr mani gaida divas papīra lapas, kur jātop 2 rezenzijām, un photoshops, kur jātaisa dzīvnieciņi.

es labprātāk tagad savu dzīvi aizvadītu vazājoties uz kino lekcijām, impro teātriem un citiem pasākumiem, kur man nav pienākumu. bet nu, life is life.

laikam jau tiešām esmu atbaidošs un slikts cilvēks, un tā tālāk.

labi. pretīgi. gribētu izvemt to slikto sajūtu. aaaaaaaaaaaaaagjdhmgjedjgugegueuekuhekhjkjdshgjkshgjk

sāpsāpsāpSĀP, atlaiž un ir tik labi, sāpsāpsāpSĀP, atlaiž un ir tik labi...
un tā visu laiku.

agrāk man nekad nesāpēja galva un es nesapratu cilvēkus, kuriem sāp. tagad es mokos ar ik pa laikam sāpošu galvu jau kopš augusta. un man nepatīk.