el

reizēm stāvu autobusā un man šķiet, ka tūlīt tūlīt aizmigšu. tas pats notiek dušā. un tad es domāju, kā būtu ja es aizmigtu un noslīktu dušā. galīgi stulbi būtu.

nogurums.

ik pa laikam atmiņā uzpeld kaut kādi mazi momentiņi, nejauši sastapti sveši cilvēki.
piemēram, šorīt atcerējos vācieti, kuru sastapām vasarā. viņš stāstīja, ka dodas uz klubiem kopā ar saviem boyfriends. mēs ilgi domājām, ka viņš ir gejs. izrādījās, ka vienkārši slikta angļu valoda.

nav ne jausmas ko viņš tagad dara. droši vien turpina dzīvi vurcburgā, stāstot ārzemniekiem par saviem boyfriends. bet lielisks cilvēks citādi. pacienāja mūs ar kellogs un dušu.

darbadienās ar mokām ceļos katru rītu. šodien es vienkārši pamostos septiņos un nespēju vairāk aizmigt.(atgādinu, ka ir svētdiena)

lūk tas ir skumji.

bļāvienc, tie debīlie vakari, kad ir neizsakāmi liels nogurums-pārgurums, esmu jau gultā, bet prāts neaizveras. pietam es vienmēr domāju šādās situācijās pilnīgu mēslu. kā skan vārdi no otra gala, piemēram. un tad es nonāku pie murrkolām. (jo murr-> rrum) un joprojām neatrisinātā jautājuma - kā no otra gala izrunāt dž, lai atskaņojot to diktofonā un attinot otrādāk, tas skanētu kā dž.

jāuzsmēķē kāds mentols, varbūt izvēdināsies galva.

Var samazināties redzesloks, redzēties ēnas un līdzīgi.(...)Parasti acis pie tādas aprobežotības pierod, bet var būt gadījumi kad nepierod.


iegādājos jaunas kontaktlēcas. tad jau redzēs, vai man redzēsies ēnas un līdzīgi.

daudz, daudz, daudz darbi. iegrimstu darbos.
aizbīdās visas problēmiņas, un viss ir baigi forši.

tikai galvai sāpīte.

"- še tev, moņika,
puse no apēstā
prjaņika."

laikam kļūstu veca. nespēju bez miega, gribu arvien biežāk nogulšņāt visu dienu gluži kā kaķis. (šorīt tas vecais bastards bija uzgūlies uz modinātāja, tādēļ gandrīz nokavēju visu.)
par maz miega. bet varbūt par maz kafijas.

aiziet kofeīn, glāb mani.

skatos dokumentālistu un reklāmpauzēs klausos šo izcilo gabalu > http://www.youtube.com/watch?v=ZSBq8geuJk0
es pat nezinu kas mani vairāk fascinē - brīdis, kad viņa dzied ar tītara kāju vai brīdis, kad melnādainais vīrietis viņai pievienojas.

šodien neesmu sarunājusies. nekāda vārdiska kontakta ar kādu. ai, nē, bija viena telefonsaruna, kur mani nosauca par slimu vai guļošu, jo balss visu dienu tā arī nepamodās, jo netika iedarbināta.
dienā mēs izrunājam tik daudz kā lieka un nevajadzīga, tik daudz informācijas, emocijas un domas.

bet es jau tā parasti maz runāju plašās sabiedrības grupās, ikdienišķās situācijās. reti, bet tieši. varbūt vajadzētu vairāk un netieši.

bļāvienc. varbūt beidziet būt tik debīli kādreiz? un tad es beigšu būt tik riebīga.

visi tie egoismi, stereotipi, debīlismi, skaudības, pretīgumi, infantilismi, meh, apnicis.

rakstīšu lapiņas ar izaicinājumiem, sabēršu maisiņā un ik pa laikam kādā pasākumā vai ballītē būs kāda jāizvelk un jāizpilda. šī ideja man piesviedās vakar, kad cilvēks, kurš spēlēja šo spēli gribēja mani aiznest līdz laimas pulkstenim, jo to teica viņa izaicinājuma lapiņa.
es domāju, ka tas varētu izvērsties lieliski, tikai protams šajā avantūrā ir jāiesaista vēl kāds.


it's so tricky tricky

visas problēmas ar citiem sāk rasties tad, kad esi iekšējā konfliktā ar sevi.
mans konflikts noteikti ir mana nemitīgā cenšanās lauzt savu raksturu, nepieņemt sevi, bet censties brutāli radīt kaut ko citu, tādu, kādu es vēlētos savu raksturu. bet tā tas nestrādā...
vispār, man pārāk bieži nav ne mazākās nojausmas kas es pie velna esmu. varētu salipināt kopā citu skatījumus par mani un dabūt to galarezultātu, bet tas būtu absurds, jo man šķiet, ka vēl aizvien nemāku sevi pasniegt, lai citi spētu pareizi uztvert. un esmu taču tajā sasodītajā konfliktā, kur arī nezinu kā nonākt pie risinājuma, jo sevi pieņemt es negribu un nemāku, bet lauzt arī nevar/nesanāk. stulba esmu.

satikāmies un 10 minūtēs izstāstīju īsu izklāstu par visu, kas mani šobrīd nomāc. pateicu skaļi un tajā brīdī arī sapratu, kādas muļķības tās ir.

tagad slīcināšu savu nomāktību piparmētru tējās un sparklehorse. pāries. muļķības.

kādā tuksnešainā vietā, ceļa malā atrodas namiņš, pie kura es periodiski piebraucu ar mašīnu. katru reizi tur atrodas kāds draugs, kuru esmu pārvērtusi par zombiju.(atgādināja 'zvēru kapiņus') tajā apciemojuma brīdī man paliek ļoti skumji un es dodos prom, pirms tam aizdedzinot namiņu ar visu zombijoto draugu.

čau, foršie sapņi. tagad man nudien ir lielisks garastāvoklis lai kaut kur taisītos un dotos.

es sāku šaubīties par to, kā es izdzīvošu šo te ziemu. tas pelēkums un aukstums nopietni spiež uz manu emocionālo pusi un arī fiziski - izejot uzpīpēt pie skolas manas rokas maina krāsu uz zilganu. laikam vajag nomedīt kādu ļoti spalvainu dzīvnieku un uztaisīt kažoku. nē. kombinezonu. es varētu dizainēt kažoku kombinezonus, kļūt bagāta un pārcelties uz dienvidiem.

un es nesaprotu, man gļuko un ik pa laikam skan galvā tāds PUK PUK, vai arī draugiem.lv tagad ir tiešām bajgā ekstra, ka skan tāda debīla skaņa, kad pienāk jauna vēstule.

vispār esmu ļoti raudulīgs cilvēks. tek asaras tad, kad ļoti smejos un reizēm arī kad žāvājos.
citos gadījumos gan nē.


What you gonna do Katie?
You're a sweet sweet girl
But it's a cruel, cruel world

neturos uz zemes. tagad aizmigt uz kādiem pāris mēnešiem. pamostos un dotos uz maskuballi.
brīvdienu plāni rada man sarežģījumus. saplānojies pats laiks, tu āpsi tāds.


un man nepatīk satikt senas paziņas.
a) jo man vienmēr ir jāuztur saruna
b) viņu dzīvēs nav nekādas pārmaiņas, neviens neiestājas armijā, nedodas apceļot pasauli vai kaut vai nenokrāso rižus matus
c) seni paziņas
d) gribu aizmukt

bet retos gadījumos tas ir jauki. tie laikam būs tie, kad paziņas ir kļuvuši par senām paziņām. vai arī seni paziņas, kuri ir mūžīgie senie paziņas, tu nemaz neatceries, kad iepazināties, nu tik seni un nenozīmīgi, tāpēc okej. augstāk minētie punkti vairāk attiecas uz labiem draugiem, kuri kļuvuši par senām paziņām.

pilnīgs nonsenss. actiņas ciet un gulēt. beidzot.