winsH dziiwo kaa wisu pamests mezhonis kursh mokaas nezeeliigaa wientuliibaaa...

nesaprasts un newienam newajadziigs...

atstaats upureejums citu izsmieklam un priekam...

tik karsta asara norit paar wina vaigu juutot sirdii ieduramies kaarteejo saapju dunci...

un naw newiena kursh noglaastiitu un mierinaat speetu...

izmisiigi kliedzieni nesadzirdeeti atsitas pret akmens sienaam...

winsh luudzas peec naawes...

bet naids wienmeer moka saartaa nelaujot aiziet...

wai ir jeega dziiwei kuraaa speej ticeet wieniigi tam ka tikai naawe gaida un nekad nekur nebuus kas cits...

sirds turpina piitiigi sisties nejuutot asmeni kas to paardur lai izgaistu saapes...

mezhonis tik niists muuziigi sleepjas wistaalaakajaaa stuuriii...

no jums...

nedariet wairs paari...

winsh luudz neaizbaidiit biedeejosho klusumu...

cerot aizmigt...

muuziigaaa miegaaa...

...WelComE iNtO mY wOrlD... PaiNfuLL FeeLinGs aNd FrOZeN HeaRt... lOsT sOuL... DeaD Of DarKneSS kIss... ItS JusT mE... sO ReaL... nUmB... aNd JusT yOuR iLLusIOn...

...dOnT tOucH mE... iM sTiLL aFraId... ReMeMbeR hOw iT hUrtS wHeN LighT cOmeS tO mE... FighT wIth mOOn... eNdLeSS DarK... ItS mY BreaTh... mY hOmE... cAnt eXisT wIthOuT... dOnT kiLL mE sUn...

...mY sKiN BurNs... wHitE cOveR On mY sOuL... BleeDinG sCarS...

...bLacK TeaRs aNd DeeP ReD bLooD... HearT LikE sKiN Of sTOnE... sO cOlD... aNd nUmB... dOnT aSk fOr WarMtH... I cAn JusT FreeZE...

...tHeRe I aM... dYinG DreaM... iN tHe eNd Of HarrOwInG PaTH... RazOrbLaDe Kiss wItH eTernItY LipS... pAreGOriC... DarKneSS eNclOse mE... LifE sO siLentLY fLowS aWaY...

...LeaVe mE aLOnE... mY DreaMs cOme TruE... ItS mY tIme tO bUrN dOwN LikE tHe LasT sTaR iN sUmRisE skY... sO BeauTifuL... mY sUiciDe...

...FadE fROm yOuR MemOrY... wIthOuT PaiN...

Rožaini sārtajās debesīs ugunīgi nozied pēdējais wakara saules stars... Kā bez ūdens palikusi roze,kuras pēdējā ziedlapa nokrīt mums pāri dāwājot tumsu un aizsargājot no birstošajiem ērkšķiem... Bet tik un taa atkal diena ir bijusi tik gara,ka uz tiem izšķaidīte ne wiena wien sirds...

Mēness gaisma liegi mirdz un katram kurš nomaldījies parāda īsto ceļu,neprasot pretī neko... Netālu bango jūra,kurā ar apdullinošu troksni cīkstās asaru un asiņu viļņi... Dzirdu tālumā sāpošo dvēseli tik klusi raudam un wientuļi kliedzam nežēlīgās sāpēs... Bet kā wisaptverošais maigums to mierināt tumsa steidz... Lēniem soļiem eju pa sawas sirds un jūtu šķembām,kas sadrupušas putekļos... No tie'm pārtiek atmiņas,kas man tuwojoties satrūkstas un paceļas spārnos,tik bezrūpīgi kā karuselī wirpuļodamas wirs maas galwas... Es apstājos un tās metas man wirsū... No to spārniem kā smalki mirdzoši puteklīši pār mani nobirst cerības un nožēla,wilšanās un ilgas,cišanas un izmisums... Pēkšņi manī kāds iecērt nagus,cenšoties uzplēsto pagātnes rētas,kuras wēl arwien naw izdewies sadziedēt... Tās sāk asiņot... Es bēgu prom... Jau atkal...

Salauztā dwēsele jūras krastā wairs nelej asaras-tumsa tai dāwājusi sapņus... Bet kā noslēpumaina ēna tai tuwojas Viņš... Asaras aizmiglo manas acis,lai es wairs neredzētu... Te pēkšņi sadzirdu manu salauzto dwēseli kliedzam... Steidzos tai palīgā... Un nespēju noticēt-Viņš cenšas atņemt tai pēdējo sapni,kurā tik trīcoši iekrampējušies viņas pirksti... Un tad Viņš nogrūz dwēseli no sirds un jūtu lausku kaudzes,kuru tā bija sargājusi... Un ārdās pa šiem pelniem,meklējot kaut gabaliņu dzīwas sirds,lai atkal to paņemtu pie sewis un izaudzētu,pieradinātu,iemācītu tai atkal mīlēt...

Es wiņam teicu,bet man neticēja,ka tāda wairs naw... Meklēs daudzi... Bet newiens wairs neatradīs...

man skiet ka wisapkaart kriit degoshas uguns laapas... un es seezhu taam widuu... esmu liecinieks wisai ellei kas sheit atweerusies... es gribu neredzeet un censhos wairs nesaklausiit waardus kas duras man sirdii... man ir tik saapiigi dziiwot shajaa nesaskanju wirpulii un apzinaaties ka es neko neesmu speejiiga dariit... wien noraudziities cilweekos kuri kaa uzwilktas marionetes kliedz wiens uz otru bet manaa klaatbuutnee smaida... itkaa es nebuutu dzirdeejusi kas noticis aiz sienas... plaisas kluust arwien lielaakas... un man bail ka reiz wiss waretu saluuzt... briiziem paarnem izmisums... es ezinu ko dariit jo manii neklausiisies... es nezinu ko teikt jo arii teeloju ka nenojaushu to ko nweelas man raadiit... bet es wairs neesmu mazinja... taa kas sawaam lelleem staasta ka taas esot bijushas tikai eenas kas striidas... es nezinu kaa naw bail tureet rokaas trauku tik trauslu... taadu wieniigo... just kaa tas saak krist no slidenam rokaam... bet dziiwot un turpinaat izlikies neko nemanaam... es nezinu wai man ko teikt... warbuut bail paarliecinaaties ka waardi jau sen ir sheit lieki... un bezspeeciibas smagums gulstas uz sirds... man ir gruuti atrasties sheit... sleepts satraukums,asaraas meerceetas balsis... taas paraug kliedzienos... un es satruukstos no asaam bultaam kas strauji ietriecas man tiesi sirdii... aizcirstas durwis... tik saspringts gaiss... liidz manij atnaak dusmu smarzha... reizeem negribas sheit atgriezties...
es nezinu wai man ir karsti... lai gan salst... un augums ir kaa aukstiem swiedriem paarklaats... saap galwa no kliedzieniem.. mani paarnem bailju wai warbuut riebuma krampji.. es redzu tik daudz apwainojumu un kluudas... tik skaidri...
kaut es spetu shos dzirkstoshi dzidros kristaaus dot par spoguli un gaismu...

Deg... Manas dweeseles spaarni izmirkushi naida indee kas tos saeed... Man taa saap,ka nespeeju wairs iztureet... Laujiet man aiziet... Es nezeeliigi mokos saapees,bet dzirdu kaa tepat blakus kaads smejas... Ar kliedzienu nokriitu zemee un palieku tur gulam... Wairs naw speeka pat elpot... Es meeginu... Bet atskan waids... Mans kreisais spaarns... Es paskatos un redzu,ka tas ir salauzts... Tik nedabiskaa lenkii tas izliekts paarklaaj zemi... Es nespeeju pakustinaat... Tad peekshni mani apdullina asas saapes... Es bezspeekaa saljimstu... Wiss klusst tumss... Atwieglota sajuuta-liekas ka mirshu... Bet atkal smiekli... Kaads wienkaarshi pamilkojies... No wisa speeka iespeeris pa manu salauzto spaarnu... Aiz saapiem liekot mirkli nemanaa krist... Tas asinjo... Es saapees kliedzu... Bet naids kaa skaabe arwien turpina saeest spaarnus... Tas izdedzina taos robus... Kaa ugunii nokaiteets dzelzs,kas asi izduras cauri dziiwai miesai un liekot karstaam asiniim noteceet... Taa es degu asinojot... Taa saap,ka ir gruuti paelpot... Katrs elpas wilciens liek nodrebeet... Kaads tuwojas man,tur kur es gulu uz aukstaa brugja... Katrs solis noklaudz arwien skalaak... Man wairs naw speeka pat paskatiities... Mani paarnem uguniigas saapes... Skiet ka manu labo spaarnu kaads rautu nost... Un es saprotu ka nu wairs pat tas nepaliks wesels... Arskan plososs kliedziens un es briinos kaa tas speejis no manis izlauzties... Taa saap... Es beidzot meeginu pacelt galwu no zemes lai paskatiitos... Bet taa atkriit atpakal... Tikai plososhas saapes... Skiet ka tas turpinas muuziigi,kad dzirdu smejoshaa paaridariitaaja soljus attaalinaamies... Man ir bail no taa ko redzeeshu,tomeer ar peedeejiem speekiem paskatos... Es notriisu shausmaas... Caur nezeeliigaam saapeem no manis pluust asinu straumes... Un tikai tad es pamanu,ka wairs neesmu balts... Esmu piemircis asiniis... No mana spaarna izpluust dziiwiiba tumshsaartaa tonii... Pacelju acis augstaak un sastingstu... spaarnaa ir sadurti triis dunchi... Tas ir piedurts pie zemes... Shii neticamaa cietsirdiiba mijas ar saapji wilnjiem... Es weel arwien nespeeju noticeet shiis pasaules nezeeliibai...

Smejoshais barinsh attaalinaas... Un atstaaj mani wienu... Uz auksta brugja ar wienu lauztu spaarnu un otru ar dunchiem cardurtu... Asinjojam un saapes kliedzam... Wienaldziigi atstaaj nomirt... Es gribu aiziet no shiis pasaules... Tad es wairs nejutiishu saapes... Atstaat izmociito kermeni un laut dweeselei aizlidot... Bet tad es sajuutu kaa paar manu waigu norit saapju asara... Es beidzot saprotu ka mirstoshs esmu arstaats uz kaada sliekshnja... Kur aiz stiklota loga miit kaads engelis... Un sirdij tik tuws... Izsapnots katru nakti,izgaisis katraa iluuzijaa un miileets tik stipri,cik nu wien mazaa sirsninja speej,kuraa ar neizdzeeshamiem burtiem ir ieraxtiits winja waards... Smeldziigas saapes ilgaas peec vinja un uz luupaam tik silts un maigs skuupsts... Skaistaakie mirkli un wismiilaakaa buutne uz shiis pasaules... Bet nepiepildiita miilestiiba... Tik tiira un patiesa... Aiz muuza lielaakaas kluudas notikusi atteikshanaas no otras-arii mani weel arwien miiloshas-sirds... Es juutu,ka leenaam mirstu... Gribas pasaukt,bet drosmes nepietiek... Es sliikstu asaraas jo man ir tik zeel... Zinu,ka wairs nekas nesajutiishu winja silto plaukstu tik maigi paarsliidam... Ka winja elpa wairs nekad neatkausees manu sasalusho sirdi... Ir gruuti aiziet,weel peedeejo reizi otra aciis neiegrimstot... Aiziet,kad esi gataws atdot wisu,lai kaut tikai uz mirkli sajustu sho otru buutni sew blakus... Kaut tikai uz mirkli,ja man wairaak naw lemts... Es zinu,ka mans sauciens winju wienmeer pie manis atwediis... Bet man bail,ja nu weel winsh nespees piedot... Un es mirstu shajaa weelmee buut kopaa un bailees wilties... Lai arii zinu,ka winsh ir gataws atkal man blakus buut,nedroshiiba nepamet... Kluust tik auksti,un asinu pelke mani ieskauj no wisaam puseem... Es mirkstu asaraas... Wai mani weel kaads speetu atrast?... Paspeet laikaa un atgriezt pie dziiwiibas... Nu jau otro reizi... Kaads speetu?... Es zinu,ka wins ienmeer... Bet man wairs naw speeka ciiniities ar naawi... Es padodos taas apskaawienam,kas remdee manas saapes... Es aizeju... Bet zini engeliit,lai arii wairs nekad nebuushu tew blakus,es tewi wienmeer miileeshu...

Un no debesiim peekshnji saaka krist sniegpaarslas... Tik baltas... Un mirushaa engela spaarnus,asiniim klaatos,apklaaja... Lai arii tiem wairs newajadzeeja lai buutu silti... Debesis bija tik skaidras un spiideeja meeness-tik spozs... Atkal nakts bija laawusi aizmirst saapes kaadam... Maakonji... Ak,kaa tie speej mainiities... Tie kluust rozaini saarti... Tuwojas riits... Uzaust pirmie saules stari,un no salda miega modies engelis aiz stiklotaa loga,naaca... Pie otra,gataws piedot... Bet ar kliedzienu asaraas mirkstot tas sastinga... Redzot winju... Sawu otro dalinju gulam uz sawa sliekshnja... Bez dziiwiibas... Un noliecaas paar to... Triicosha roka paarsliideeja paar neziiwo staawu,kas sastindzis zem sniega segas... Ar wienu lauztu spaarnu... Un otru ar triis dunchiem caurdurtu... Saapees izmociitu... Lai arii mirushu,bet weel arwien sirdii dziiwu...

Wisi war dziiwot un ar arii mirt... Bet arii tad,ja kaads no diwiem aiziet... Juuas paliek... Jo miilestiiba... Taa ir nemirstiiga... Un tas kuram pieder tawa sirds tajaa wienmeer dziiwos... Taapeec necenties aizmirst... Naw weerts... Ja otrs wairs naw tew blakus... Tad miili winju tikpat stipri kaa liidz shim... Winsh ir engelis un sapnjos tewi wienmeer sasildiis zem sawiem spaarniem...

When you cried I'd wipe away all of your tears... When you'd scream I'd fight away all of your fears... I held your hand through all of these years... But you still have... All of me... I've tried so hard to tell myself that you're gone... But though you're still with me... I've been alone all along...

Esmu tik  tuksha...

Jau ir tumshs...gaisma nespeej izlauzt sawus starus caur biezo aizkaru...deg sveces...ir auksti...bet es to nejuutu...es ieniistu sawu kermeni jo tieshi tas nelaiz manu dveeseli briiwiibaa...taa lauzas aaraa bet nespej...nav speeka...

Man naw bail...

Neuztraucies...un naac...man naw bail wairs ne no kaa...un es weelos lai arii tu vairs nejustu bailes...skaties kaa svechu gaismaa spiid ziletes un nazhi...es tos kolekcioneeju...nee...nebeedz veel prom...

Naac klusi...

Shii ir mana pasaule...mana valstiiba...kur mirst saapes un valda mans praats...wai redzi...tur taalaak...vistumshaakajaa kaktaa..zem taam saartajaam rozeem kas viitushas melnas un noliektaam galvaam raud...tur dus apglabaata mana sirds...

Neskaries klaat...

Taa ir tik trausla...man bail ka tava elpa taas puteklus nobaidiis un tie beegs... redzi...taa ir sadrupusi..bet es gaidu...

 Briinumu...

Es triicu naktii kad nosleepumainas eenas bez sejas naak...es beegu no gaismas kas mani atmaskot saak...tik nejuutiigu...es neesmu taurinsh peec kaa izskatos...kas koshiem spaarninjiem tik skaists viegli lidinaas...kur apkaart pukjiites zied un putinji jautri dzied....patiesiibaa mana dziive ir kaa...

Greizo spogulju karaljvalsts...

Sheit liis lietus...milziigiem krusas graudiem...taas ir manas asaras...un zemee gulj kaut kas tik negliits...viscaur dubliem netiirs...tas nokritis zemee un nespeej piecelties...spaarni ir saluzti....asinojoshi...un kluvushi tik smagi...un shii buutne sliikst...asaraas...liimenis celjas...cik izmisiigi taa censhas piecelties...kaut tik salauzta un taa saap...grib dziivot...bet kaapeec...

Taa velti cer uz kaut ko...

Nezinu wai tas bija par daudz luugts...lai kaada dziiva buutne pasniedz roku un paliidz piecelties...un tad pieglausties tai..juutot kaa noslauka peedeejaas asaras kas aiz pateiciibas liist...un miileet...bet tomeer...

Vienaldziiba...

Ar peedeejo speeku pacelt lauzto spaarnu kaadam pretii...tik smags...un izsiikst speeks...lai ciiniitos...bet tu paliec...sheit kur biji iestidzis...jo citiem vienalga...kaut vinu speekos kaadu dziiviibu glaabt...lai mirst...bet taa bija tikai sirds...tukshajai chaulai weel eksisteet un mociities lemts...

Pienem mani kaada esmu wai ej...

Taads ir mans staasts...dziive kura man bija saapju saarts...

Atdzimshana...

Es nezinu wai man tas ir lemts...bet...ja tew weel ir sirds kuraa kaads siltums miit...kuru naw kam dot...un ja weeleesies reiz sho salauzto buutni sadziedeet...naac...tu mani atradiisi...

Saapees lokoties...

Tajaa tumshajaa kaktaa...kur apglabaata mana sirds...pie taa pieminekja...kur melni salauzti spaarni gul...manas asaras liis tur...

Tu seedi tumsaa... Un uguns liesmas gaisma laaso... Pieskaries un neatrauj roku... Taa tevi tikai glaasta...

uguns...taa dzimst tik peekshnji....viens rokas vilciens vai shkiltavu klikshkjis-un taa jau ir mums tepat blakus...un ja ne mees,tad daba pati to radiis...tik trausla taa ienaak muusu dziivee...bet nekad neesmu vareejusi saprast,kaa taa speej kluut tik stipra...shii liesminja kluust par uguns vilni..taa speej izniicinaat visu,kas ir celjaa...reizeem var sawaldiit...bet kad ir neizsakaamas dusmas...to neviens nevarees aptureet...man liekas,ka taa ir dusmiiga...grib muus izniicinaat...tas ir kaa atriebties...bet par ko?...

warbuut taapeec,ka mees to niistam...teiksiet ka nee?...taa piezimst,lai dziivotu...taapat kaa katrs no mums...bet liesminja pat nespeej sajust dziives garshu...mees to smaceejam un sliicinaam...un taa mirst...un mees esam tik laimiigi...juutamies ka nelaimi noveersushi...pashalabuma mekleetaaji...par kaada naavi priecaajas...mees tomeer tiko nogalinaajaam kaut ko...

wai uguns liesminja vainiiga pie taa,ka vinjas liktenis ie taads lemts?...vinja gribeeja tikai degt,lai dotu mums gaismu...

Es esmu tumsaa...Pie uguns liesminjas...Es tai neatnemshu gaismu...Pastiepju roku...Arii taa peec manis ilgojas...Dedzina...Bet taa liesminja glaasta...Jo pat vinja mani miileet speej...Un lai arii tik niista...Taa mani glaasta...Kaa vien maak...Bet glaasta...

Istaba tik tumsha un tuksha... dzirdu dveeseles kliedzienus tik uzmisiigi atbalsojamies pret kailajaam sienaam... tomeer taas tik un taa paliek pilniigi vienaldziigas... ieraujos vistumshaakajaa kaktaa,kur visspilgtak juutu vinjas-tumsas mierinosho klaatbuutni... bet tomeer... naw neviena... un man tik nezeeliigi salst... shiis pasaules aukstums,vienaldziiba un naids manii sasaldee visu,kas reiz bijis... miilestiibu,uzticiibu... visu agraako... tas palicis vin kaa plaana ledus kaartinja,kura no vismazaakaa pieskaariena druup... reizeem skiet,ka esmu kaa laasteka... tik asa... piekeerusies dziivei kaa taa jumtam,zinot ka kuru katru mirkli varu krist... nebuutiibaa un saskiist puteklos... bet mani tas nebaida,jo tik un taa no visa paari palikushas vien skembas... laikam esmu tik auksta... nevainojiet mani par to... mana sirds ir mirusi n taa vairs nespees just...

Klāt Ziemassvētki...Brīnumainais laiks,kad krīt sniegpārslas tik baltas un skaistas kā nekad.Sapņu un cerību piepildīšanās laiks....Gluži kā bērnībā,kad sēžot siltā istabā,un cenšoties uzskricelēt burtus,mēs iesākām rakstīt vēstuli ar vārdiem -Mīļo Z-svētku vecīti atnes man....-   Ir skaisti piepildīt savus mazos sapnīšus,sēžot zem izpušķotās eglītes,un no krāsainajiem papīriem un lentītēm izsaiņojot kāroto.Un tad likas,ka esi pats laimīgākais pasaulē...Sirdī ielīst tāds siltums un svētlaime...Tik bērnišķīgi naivi un skaisti.Bet diemžēl vairs natgūstami...

Saka,ka kaut kā vērtību mēs saprotam tikai tam aizejot.Un reizēm gribas no rīta atkal pamosties pavisam mazam un bezrūpīgam,lai vēl kaut uz mirkli izbaudītu to laimes sajūtu,kad pietiek vien ar nieciņu,lai starotu...Sapņi ir tik skaisti,tomēr ne visi pipildās...Saka,ka labāk ir tad,ja vienmēr paliek kaut kas pēc kā ilgoties-tā smeldzīgi skaisti...Ilgoties,nevis nežēlīgi skumt...

Katru nedēļu,iededzot svecīti,pietuvojas Ziemassvētki,un sirdī ielīst tāds siltums,kuru gribas kādam dot.Un tad tu paraugies apkārt,un saproti,ka tev blakus nav neviena...Paliek tik skumji,kad visi cenšas izdibināt tavus Ziemassvētku sapņus...Pat senči neskatoties uz ne pārāk spīdošajām sekmēm ir gatavi nopirkt visu-jaunu mobilo,par kuru vienmēr tik daudz kaukts,lupatas kuru vienmēr šķiet par maz...Jebko...Katru gadu ir bijusi kāda vēlēšanās.Bet tagad es saprotu,ka man nevajag NEKO...Tas viss liekas tik tukšs un nevajadzīgs.Gadiem ir izdevies kaut cik slāpēt savas skumjas un vientulību materiālajās vērtībās.Būt par to "laimīgo,kurai ir viss"...Bet nauda nav nekas.Un ja nav tā,pēc kā sirds visvairāk sauc,tad nekam vairs nav jēgas.Un par nekādu naudu nevar nopirkt visdārgāko-mīlestību...Jau šis vārds vien sāpīgi iegriež sirdī.Es būtu gatava atdot visu,lai atrastu ko tik skaistu un patiesu kā īstu mīlestību.Visu...

Dzīves skola audzina nežēlīgi..Nav aprakstāmas noklīdušas dvēseles sāpes,kas izmisīgi meklē kādu,kas sasildīs... Meklē,bet varbūt nav lemts...To sapratīs tikai tas,kurš pats izgājis cauri šai moku ellei.Kad tev gribas tikai kādu,kuru noglāstīt un samīļot.Kādu,kuram atdot visu savu siltumu un mīlestību,neprasot pretī neko. Cilvēciņu,kura acīs atkal iedegt mirdzumu.Vai tiešām tas ir par daudz prasīts?Raizēm liekas,ka tas ir sods,bet nav nozieguma,par kuru piespriestu ko tik nežēlīgu.Negribas dzīvot,ja acīs mirgo vien asaras un šķiet ka sirds drūp-tā lēni un mokoši,kā smiltis,kas iztek smilšpulstenī...Un laiks iet,bet sāpes kļūst nekontrolējamas.Tu nezini,kad uznāks vājums,un tevi atkal uzveiks asaras.Tā ir depresija zem nosaukuma "mana dzīve"...Tāds apjukums-kā ziedam,kas uzplaucis ziemas salā...Ir sajūta,ka tieši man šajā pasaulē nav vietas.Un tad es domāju,vai kāds vispār pamanītu,ja manis vairs nebūtu...Ir sāpīgi,ka viss jau nonācis tik tālu...

Dzīve ir skaista-nu tā vismaz apgalvo.Dzīvība ir doa lai mīlētu.Bet ko darīt,ja sirds ir pārpildīta ar mīlestību līdz malām?...Tik daudz,ka gribas iedot katram,kurš šobrīd vientuļš klusi cieš,jo ilgojas pēc tā,lai arī viņu kāds mīlētu...

Ir pienācis laiks,kad vienīgais ko gribas palūgt,ir kaut nedaudz mīlestības.Kad sāpes jau ir norūdījušas un izliets tik daudz asaru,ka pietiktu visam mūžam...Tāds ir mans sapņu un cerību-diemžēl nepiepildāmo-laiks...Mani Ziemassvētki...

Saulē mirdz žilbinoša sniega velve...Baltā sega,kur beidzas sniegpārslu deja...Es klausos kā mani soļi gurkst sniegā...Soli pa solim,tevi meklējot...Es paraugos uz apsnigušiem koku galiem,Kailiem zariem,kas aukstumā trīc...Caur asarām acīs ļauju sevi sastindzināt Vēja brāzmai saldējošai...Un rokā vēl arvien man tas skaistais zieds,ko tu man dāvāji...Tik balts kā sniegpārslas,kas mani apber...Ir vientuļi un skumji tagad-Kā lai dzīvo,ja blakus nav tā,ko mana sirds vienmēr sauks?...Vēlos klusi čukstēt vējā tavu vārdu,Bet nepietiek spēka...Mēms klusums,un mani pārņem aukstuma trīsas...Pastiepju roku,lai tajā ielaistos sniegpārsliņa kā debesu asara sasalusi-Liekas,ka ar mani arī skumju enģeļi raud...Tā ir tik plāna un trausli skaista,bet neizkusīs manā ledainajā rokā-Pārāk auksta,bet vēl stingāka mana sirds...Kā krāšņais ziedu pumpurs,kas tik ilgus gadus bija turējies ciet,Lai atvērtos tev,kad nāksi...Kā visskaistākais zieds tikai tev...Tas tikai tavu mīlestību un siltumu lūdz,Bet tu to nogalināji savā nežēlīgajā salnā...Un tagad paraugos apkārt,bet neviena...Skatos sniegā un nezinu,vai tās ir asaras,kas aizmiglojušas man skatu,vai tavu pēdu pie manis vairs nav...

''Caur sāpēm es mīlu,Ķerot katru sniegpārslu,sūtot tev kā maigu skūpstu vai glāstu...Katru no tām un dotu vairāk vēl...Dotu visu,ja vien tu ņemtu,''es teicu reiz,un pieskāros tev tik liegi kā pirmais sniegs...Kaut arī pirmo un pēdējo reiz...Man nav žēl,ka tāpēc par ledu man stingt...Ja tu pret mani esi tik auksts...Es labāk sasalstu...Kaut uz mirkli rokās tavējās...

Ārā uzsnidzis sniegs...Tik balts...Skatos kā tas krīt...Bet man ir tik skumji...Pirmā ziema bez Viņa...Liekas,ka apkārt ir tāds tukšums,itkā no manis būtu izrauts robs...Tā gribas viņu uzmeklēt...Bet bail...No kā?Es pati nezinu...No viņa...Vēl vairāk no sevis...No jūtām,kas atgriezīsies...No sapņiem kuri vēl aizvien dzīvo....