Esmu tik  tuksha...

Jau ir tumshs...gaisma nespeej izlauzt sawus starus caur biezo aizkaru...deg sveces...ir auksti...bet es to nejuutu...es ieniistu sawu kermeni jo tieshi tas nelaiz manu dveeseli briiwiibaa...taa lauzas aaraa bet nespej...nav speeka...

Man naw bail...

Neuztraucies...un naac...man naw bail wairs ne no kaa...un es weelos lai arii tu vairs nejustu bailes...skaties kaa svechu gaismaa spiid ziletes un nazhi...es tos kolekcioneeju...nee...nebeedz veel prom...

Naac klusi...

Shii ir mana pasaule...mana valstiiba...kur mirst saapes un valda mans praats...wai redzi...tur taalaak...vistumshaakajaa kaktaa..zem taam saartajaam rozeem kas viitushas melnas un noliektaam galvaam raud...tur dus apglabaata mana sirds...

Neskaries klaat...

Taa ir tik trausla...man bail ka tava elpa taas puteklus nobaidiis un tie beegs... redzi...taa ir sadrupusi..bet es gaidu...

 Briinumu...

Es triicu naktii kad nosleepumainas eenas bez sejas naak...es beegu no gaismas kas mani atmaskot saak...tik nejuutiigu...es neesmu taurinsh peec kaa izskatos...kas koshiem spaarninjiem tik skaists viegli lidinaas...kur apkaart pukjiites zied un putinji jautri dzied....patiesiibaa mana dziive ir kaa...

Greizo spogulju karaljvalsts...

Sheit liis lietus...milziigiem krusas graudiem...taas ir manas asaras...un zemee gulj kaut kas tik negliits...viscaur dubliem netiirs...tas nokritis zemee un nespeej piecelties...spaarni ir saluzti....asinojoshi...un kluvushi tik smagi...un shii buutne sliikst...asaraas...liimenis celjas...cik izmisiigi taa censhas piecelties...kaut tik salauzta un taa saap...grib dziivot...bet kaapeec...

Taa velti cer uz kaut ko...

Nezinu wai tas bija par daudz luugts...lai kaada dziiva buutne pasniedz roku un paliidz piecelties...un tad pieglausties tai..juutot kaa noslauka peedeejaas asaras kas aiz pateiciibas liist...un miileet...bet tomeer...

Vienaldziiba...

Ar peedeejo speeku pacelt lauzto spaarnu kaadam pretii...tik smags...un izsiikst speeks...lai ciiniitos...bet tu paliec...sheit kur biji iestidzis...jo citiem vienalga...kaut vinu speekos kaadu dziiviibu glaabt...lai mirst...bet taa bija tikai sirds...tukshajai chaulai weel eksisteet un mociities lemts...

Pienem mani kaada esmu wai ej...

Taads ir mans staasts...dziive kura man bija saapju saarts...

Atdzimshana...

Es nezinu wai man tas ir lemts...bet...ja tew weel ir sirds kuraa kaads siltums miit...kuru naw kam dot...un ja weeleesies reiz sho salauzto buutni sadziedeet...naac...tu mani atradiisi...

Saapees lokoties...

Tajaa tumshajaa kaktaa...kur apglabaata mana sirds...pie taa pieminekja...kur melni salauzti spaarni gul...manas asaras liis tur...

Makten skaists teksts. Nav ko teikt, tikai griu jautāt: Vai tev patīk situācijas, kad galvā tāds domas? Man patīk. Varbūt esmu emocionālais mazohists...