- 26.5.05 20:34
- ''Paskat tik... Pa zemi lodaa taarps... Un baac... Tik pretiigs!'' To reiz dzirdeeja kaads mazs taarpinjsh... Un ziniet... Todien vinsh pirmo reizi bija izliidis no savas chaulas... Lai paraudziitos uz sho skaisto un jauko pasauli,kur viss ir tik pasakaini krāšņs un daiļš... Vinsh tikai gribeeja redzeet cik spoži sauliite spiid,kaa kaads laimee smejas un doties priekam liidz... Bet vinsh bija taads... Taarpinjsh-vinsh pats,un citaads nekaads... Bet vinju atstuuma gan taurinjsh saarts,gan asu ērkšķu rozes kaats... Jo redz-vinji skaisti esot... Tik ceeli un vareni juutaas... Taarpinjam zuda vinja pirmais smaids... Un lai arii kur vinsh gaaja,par vinju smeejaas,nicinaaja un pazemoja... Un paar Taarpinja vaigu noriteeja pirmaa asara... Vai domaajat ka vinsh zinaaja ko tas noziimee?... Bet saapeeja... Pasauli iepaziit izgaajis ar smaidu,tik miilestiibas un maiguma pilns,gatavs katram dot veel vairaak prieka... Par iistu draugu kluut un buut vienmeer liidzas beedaas... Tik labs... Bet vinja sirdi neviens nesaredzeeja... Lai ko vinsh deva pretii,to atraidiija,un sniedza vien naidu,izsmieklu,cinismu, pazemojumu,vinju aizvainoja un saapinaaja... Un tikai taapeec ka vinsh bija taads-patiesiibaa kaads... Un vinja visu miiloshaas actinjas vairs nespeeja mirdzeet... Taas kljuva stiklainas,tajaas nu kleeloja naids... Pret citiem un sevi... Taa tika izniicinaats viss cilveeciigais un gaishais vinjaa... Tas,kaa shajaa pasaulee mums pietruukst visvairaak... Un taa nu Taarpinjsh palika viens... Vinsh saraavies skreeja... Cik vien aatri mazaas kaajinjas ljaava... Pieplacis zemei... Lai netrauceetu,lai neviens nemaniitu... Vinsh baidiijaas elpot,lai neizdzirdeetu, nosleedzaas sevii un sleepaas... Klusi eksisteeja... Bet vinju vienmeer atrada kaads izsmejoshs staavs... Un vinjaa ar laiku izzuda ticiiba labajam... Miilestiiba-jaa,taa bija... Dziivoja vinja sapnjos... Un vinsh zinaaja,ka taa ir... Visapkaart... Bet Taarpinjsh juta,ka ne jau katram dziives prieks ir lemts... Vinja mazaa dveeseliite cieta... Taarpinjsh klusi leeja asaras,juutot kaa taa censhas izlauzties no ciešanām,aizlidot,sadziedeet salauztos spaarnus... Bet pa tiem visi turpinaaja bradaat... Taarpinjsh bija tik mazs... Neaizsargaats un bezpaliidziigs,skumjaam actinjaam luudzoshi raudziijaas zvaigznees... Vinsh iemiileeja nakti,jo tikai taa aukstumaa triicosho Taarpinju sasildiija zem melnajiem spaarniem... Bet ar laiku sirds luuza arvien taalaak neticiibaa... Ka kaadreiz notiks tas,peec kaa taa visvairaak sauc... Un taa Taarpinjsh zaudeeja ticiibu arii briinumam,tomeer pie dziiviibas vinju notureeja vien ceriibinja,kas sleepaas dzilji sirdii... Gaaja dienas un gadi... Bet Taarpinjsh tikai klusi eksisteeja,redzot kaa vinja jaukaakie gadi paliks neizbaudiiti... Zinot,ka neizjutiis,kaa sitas apdullusii sirds,un otrs miiloshi satver vinja roku,lai pievilktu sev klaat... Un vai kaadreiz kaadas maigas luupas vinju noskupstiis?... Ilgu pildiitaa sirds raavaas uz puseem... Tik mazinja,bet taa saap... Un Taarpinjsh jutaas tik skumji... Vientuļš un nemiileets... Gaidot,kad kaads pasniegs roku... Bet velti... Vai tieshaam Taarpinjsh savaas asaraas nosliikt spees?... Taa ir vienaldziiba,kas saapina visvairaak... Un sirsniņa-jau taa galiigi salauzta- iepazinusi saapes un nodeviibu,cieshanas un gaistoshus sapnjus... Vai mazam Taarpinjam tas nav par daudz?... Un kaadu nakti vinsh aizgaaja... Tik klusi... Nejuutot saapes... Es atceros... Tonakt... Samta debesiis meeness bija tik spožs... Tas atmirdzeeja Taarpinja actinjaas kaa peedeejais ceriibu stars... Bet taas jau leenaam veeraas ciet... Un noriteeja asara ar peedeejaam saapeem... Par spiiti shim naidam,pildiita ar miilestiibu pret pasauli... Un Taarpinjsh paneema rokaas savu dveeseliiti... Pastiepa rokas pret debesiim,ļaujot tai aizlidot... Un taa shii gaistoshaa dziiviibinja aizgaaja no shiis nezeeliigaas pasaules... Taarpinjsh mira,taa arii neizjutis miilestiibas sapnju garshu... Un dziives peedeejaa mirklii,gaistot noskuupstiija savu dveeseliiti... Palaida debesiis,liidz malaam pildiitu ar miilestiibu,kuru nebija kam dot... Par spiiti salauztajiem speerniem taa aizlidoja debesiis,lai buutu briiva... Un taas spaarni sadzija,kļūstot par zvaigzni... Taa vienmeer mirdzees visspožāk-katram Taarpinjam,kas tajaa raudziisies... Taa mierina saapju lauzto sirdi... Un pats Mazais Taarpinjsh,atguvis smaidu,seež uz shiis zvaigznes... Vinsh lej asaras... Aizgaajis ar tik daudz miilestiibu... Ja vien vinsh speetu... Mazais Taarpinjsh katraa saaposhajaa sirdii ielietu miilestiibas asaru un sadziedeetu... Tik daudz saaposhi sirsninju mums apkaart... Bet mums vienalga... Un padomaa,vai arii tu kaadai nedari paari... Bet ja esi Taarpinjsh tad zini... Lai arii kaa saapeetu un kaa lauztu dziive... Skaistums rodas saapees... Un taapeec tu esi... Visskaistaakais... Un ja tevi nemiil,tad gaidi... Varbuut atradiis... Ja vien iistais cilveeks nav bijis shis Mazais Taarpinjsh... Bet vinsh vienmeer buus ar tevi... Nezutraucies... Vieniigi vinsh neaizsniedzamu miilestiibas okeaanu no savas zvaigznes tavaa sirdii lies...
-
MUSIC:: JusT-SiLeNCe-aNd-PaiN
-=STaTe oF MiND=-: melancholy - -=a pLaCe FoR yOuR coMMenTs=--=iNsCRiBe yOuR MinD=-
- 30.5.05 15:22
-
Skaisti, ideaali, ka vienradzis pat raud....
Skaisti uzrakstiits, ka asara paar vaigu aizriteeja....
Saapiigi, bet iisteniiba vienmeer saap.... - -=AnsweR=-
- 4.6.05 11:44
-
skumji. bet - daudzi šādā gadījumā kļūst ļauni. vai tā nevarētu būt? man tev vēl viens jautājums - kas varētu būt labāk tārpiņam: nomirt, neizbaudījušam mīlestību, laimi, vai kļūt ļaunam, atriebties tiem, kas par viņu smējās? vai arī - nomirt, izbaudījušam gan laimi, gan atriebi? vienkārši, lasot Tavu stāstiņu (piedod, tārpiņa stāstiņu), nonācu pie šādām pārdomām. Es īsto atbildi nezinu. Kā tu domā? man šķiet, bet tikai šķiet, ka tā ātri nomirt ir skaisti, bet - patiesajā dzīvē to grūti realizēt (man nav izdevies, un dažreiz man žēl). Tāpēc bieži es esmu ļauns. Arī tas man nepatīk. Savāda dzīve, savādi likteņi...
- -=AnsweR=-