- -=sIrDsDruPu KarAļvaLsTs=-
- 13.8.05 21:00
Rožaini sārtajās debesīs ugunīgi nozied pēdējais wakara saules stars... Kā bez ūdens palikusi roze,kuras pēdējā ziedlapa nokrīt mums pāri dāwājot tumsu un aizsargājot no birstošajiem ērkšķiem... Bet tik un taa atkal diena ir bijusi tik gara,ka uz tiem izšķaidīte ne wiena wien sirds...
Mēness gaisma liegi mirdz un katram kurš nomaldījies parāda īsto ceļu,neprasot pretī neko... Netālu bango jūra,kurā ar apdullinošu troksni cīkstās asaru un asiņu viļņi... Dzirdu tālumā sāpošo dvēseli tik klusi raudam un wientuļi kliedzam nežēlīgās sāpēs... Bet kā wisaptverošais maigums to mierināt tumsa steidz... Lēniem soļiem eju pa sawas sirds un jūtu šķembām,kas sadrupušas putekļos... No tie'm pārtiek atmiņas,kas man tuwojoties satrūkstas un paceļas spārnos,tik bezrūpīgi kā karuselī wirpuļodamas wirs maas galwas... Es apstājos un tās metas man wirsū... No to spārniem kā smalki mirdzoši puteklīši pār mani nobirst cerības un nožēla,wilšanās un ilgas,cišanas un izmisums... Pēkšņi manī kāds iecērt nagus,cenšoties uzplēsto pagātnes rētas,kuras wēl arwien naw izdewies sadziedēt... Tās sāk asiņot... Es bēgu prom... Jau atkal...
Salauztā dwēsele jūras krastā wairs nelej asaras-tumsa tai dāwājusi sapņus... Bet kā noslēpumaina ēna tai tuwojas Viņš... Asaras aizmiglo manas acis,lai es wairs neredzētu... Te pēkšņi sadzirdu manu salauzto dwēseli kliedzam... Steidzos tai palīgā... Un nespēju noticēt-Viņš cenšas atņemt tai pēdējo sapni,kurā tik trīcoši iekrampējušies viņas pirksti... Un tad Viņš nogrūz dwēseli no sirds un jūtu lausku kaudzes,kuru tā bija sargājusi... Un ārdās pa šiem pelniem,meklējot kaut gabaliņu dzīwas sirds,lai atkal to paņemtu pie sewis un izaudzētu,pieradinātu,iemācītu tai atkal mīlēt...
Es wiņam teicu,bet man neticēja,ka tāda wairs naw... Meklēs daudzi... Bet newiens wairs neatradīs...
-
MUSIC:: ~ApoCalYptiCa~LauRi YlOneN~ViLLe ValO~ -=BiTTeRsweeT=-
-=STaTe oF MiND=-: lOsT-iN-PaIn - -=a pLaCe FoR yOuR coMMenTs=--=iNsCRiBe yOuR MinD=-