Klāt Ziemassvētki...Brīnumainais laiks,kad krīt sniegpārslas tik baltas un skaistas kā nekad.Sapņu un cerību piepildīšanās laiks....Gluži kā bērnībā,kad sēžot siltā istabā,un cenšoties uzskricelēt burtus,mēs iesākām rakstīt vēstuli ar vārdiem -Mīļo Z-svētku vecīti atnes man....-   Ir skaisti piepildīt savus mazos sapnīšus,sēžot zem izpušķotās eglītes,un no krāsainajiem papīriem un lentītēm izsaiņojot kāroto.Un tad likas,ka esi pats laimīgākais pasaulē...Sirdī ielīst tāds siltums un svētlaime...Tik bērnišķīgi naivi un skaisti.Bet diemžēl vairs natgūstami...

Saka,ka kaut kā vērtību mēs saprotam tikai tam aizejot.Un reizēm gribas no rīta atkal pamosties pavisam mazam un bezrūpīgam,lai vēl kaut uz mirkli izbaudītu to laimes sajūtu,kad pietiek vien ar nieciņu,lai starotu...Sapņi ir tik skaisti,tomēr ne visi pipildās...Saka,ka labāk ir tad,ja vienmēr paliek kaut kas pēc kā ilgoties-tā smeldzīgi skaisti...Ilgoties,nevis nežēlīgi skumt...

Katru nedēļu,iededzot svecīti,pietuvojas Ziemassvētki,un sirdī ielīst tāds siltums,kuru gribas kādam dot.Un tad tu paraugies apkārt,un saproti,ka tev blakus nav neviena...Paliek tik skumji,kad visi cenšas izdibināt tavus Ziemassvētku sapņus...Pat senči neskatoties uz ne pārāk spīdošajām sekmēm ir gatavi nopirkt visu-jaunu mobilo,par kuru vienmēr tik daudz kaukts,lupatas kuru vienmēr šķiet par maz...Jebko...Katru gadu ir bijusi kāda vēlēšanās.Bet tagad es saprotu,ka man nevajag NEKO...Tas viss liekas tik tukšs un nevajadzīgs.Gadiem ir izdevies kaut cik slāpēt savas skumjas un vientulību materiālajās vērtībās.Būt par to "laimīgo,kurai ir viss"...Bet nauda nav nekas.Un ja nav tā,pēc kā sirds visvairāk sauc,tad nekam vairs nav jēgas.Un par nekādu naudu nevar nopirkt visdārgāko-mīlestību...Jau šis vārds vien sāpīgi iegriež sirdī.Es būtu gatava atdot visu,lai atrastu ko tik skaistu un patiesu kā īstu mīlestību.Visu...

Dzīves skola audzina nežēlīgi..Nav aprakstāmas noklīdušas dvēseles sāpes,kas izmisīgi meklē kādu,kas sasildīs... Meklē,bet varbūt nav lemts...To sapratīs tikai tas,kurš pats izgājis cauri šai moku ellei.Kad tev gribas tikai kādu,kuru noglāstīt un samīļot.Kādu,kuram atdot visu savu siltumu un mīlestību,neprasot pretī neko. Cilvēciņu,kura acīs atkal iedegt mirdzumu.Vai tiešām tas ir par daudz prasīts?Raizēm liekas,ka tas ir sods,bet nav nozieguma,par kuru piespriestu ko tik nežēlīgu.Negribas dzīvot,ja acīs mirgo vien asaras un šķiet ka sirds drūp-tā lēni un mokoši,kā smiltis,kas iztek smilšpulstenī...Un laiks iet,bet sāpes kļūst nekontrolējamas.Tu nezini,kad uznāks vājums,un tevi atkal uzveiks asaras.Tā ir depresija zem nosaukuma "mana dzīve"...Tāds apjukums-kā ziedam,kas uzplaucis ziemas salā...Ir sajūta,ka tieši man šajā pasaulē nav vietas.Un tad es domāju,vai kāds vispār pamanītu,ja manis vairs nebūtu...Ir sāpīgi,ka viss jau nonācis tik tālu...

Dzīve ir skaista-nu tā vismaz apgalvo.Dzīvība ir doa lai mīlētu.Bet ko darīt,ja sirds ir pārpildīta ar mīlestību līdz malām?...Tik daudz,ka gribas iedot katram,kurš šobrīd vientuļš klusi cieš,jo ilgojas pēc tā,lai arī viņu kāds mīlētu...

Ir pienācis laiks,kad vienīgais ko gribas palūgt,ir kaut nedaudz mīlestības.Kad sāpes jau ir norūdījušas un izliets tik daudz asaru,ka pietiktu visam mūžam...Tāds ir mans sapņu un cerību-diemžēl nepiepildāmo-laiks...Mani Ziemassvētki...