Saulē mirdz žilbinoša sniega velve...Baltā sega,kur beidzas sniegpārslu deja...Es klausos kā mani soļi gurkst sniegā...Soli pa solim,tevi meklējot...Es paraugos uz apsnigušiem koku galiem,Kailiem zariem,kas aukstumā trīc...Caur asarām acīs ļauju sevi sastindzināt Vēja brāzmai saldējošai...Un rokā vēl arvien man tas skaistais zieds,ko tu man dāvāji...Tik balts kā sniegpārslas,kas mani apber...Ir vientuļi un skumji tagad-Kā lai dzīvo,ja blakus nav tā,ko mana sirds vienmēr sauks?...Vēlos klusi čukstēt vējā tavu vārdu,Bet nepietiek spēka...Mēms klusums,un mani pārņem aukstuma trīsas...Pastiepju roku,lai tajā ielaistos sniegpārsliņa kā debesu asara sasalusi-Liekas,ka ar mani arī skumju enģeļi raud...Tā ir tik plāna un trausli skaista,bet neizkusīs manā ledainajā rokā-Pārāk auksta,bet vēl stingāka mana sirds...Kā krāšņais ziedu pumpurs,kas tik ilgus gadus bija turējies ciet,Lai atvērtos tev,kad nāksi...Kā visskaistākais zieds tikai tev...Tas tikai tavu mīlestību un siltumu lūdz,Bet tu to nogalināji savā nežēlīgajā salnā...Un tagad paraugos apkārt,bet neviena...Skatos sniegā un nezinu,vai tās ir asaras,kas aizmiglojušas man skatu,vai tavu pēdu pie manis vairs nav...

''Caur sāpēm es mīlu,Ķerot katru sniegpārslu,sūtot tev kā maigu skūpstu vai glāstu...Katru no tām un dotu vairāk vēl...Dotu visu,ja vien tu ņemtu,''es teicu reiz,un pieskāros tev tik liegi kā pirmais sniegs...Kaut arī pirmo un pēdējo reiz...Man nav žēl,ka tāpēc par ledu man stingt...Ja tu pret mani esi tik auksts...Es labāk sasalstu...Kaut uz mirkli rokās tavējās...

Ārā uzsnidzis sniegs...Tik balts...Skatos kā tas krīt...Bet man ir tik skumji...Pirmā ziema bez Viņa...Liekas,ka apkārt ir tāds tukšums,itkā no manis būtu izrauts robs...Tā gribas viņu uzmeklēt...Bet bail...No kā?Es pati nezinu...No viņa...Vēl vairāk no sevis...No jūtām,kas atgriezīsies...No sapņiem kuri vēl aizvien dzīvo....