Domas, kas galvā...
Domas, kas galvā...
- 16.8.12 00:09
- cīnos ar nekalibrētu monitoru un liekas paralēli galvā kkas kalibrējās. iedomājos par to vai drīkst lepoties ar kādu par to, kas viņš ir. lepojos pa kluso, nē, laikam vairāk tas nav tik klusi, ja to pierakstu. Vienalga lepojos. vajadzētu paņemt to lielo dzēšgumiju ar uzrakstu "for your big mistakes" un šo to padzēst, lai varētu ar sevi lepoties. vai lepoties ar sevi ir veselīgi? vai nu nemaz jau arī nevar un nevajag kko dzēst, jo tie dīvainie virzieni un notikumi kkur noved, liekas samirkšķini acis un pasaule sagriezusies kādā dīvainā virzienā. jākalibrējas, lai piesietu realitāti iedomām. no baltas lapas nevar, vajag no jauna skiču bloka, kaut vai ar pelēkām lapām, bet jauna, pelēks jau ir gluži jauka krāsa, tas nav tikai balts vai melns, šķiet tajā ir vairāk dzīvības. samirkšķinu acis un nobildēju šo mirkli. šķiet šobrīd esmu pavisam patiesa. spināti čuč saldētavā, bet stiprums uzradies pats no sevis. domāju par to ko Tu šovakar dari. visai dīvaina vēlme tagad notīt Tevi ar z-svētku lampiņu virteni un sabildēt samirkšķinoties. ar tām nekrāsainajām, jo ir cilvēki, kuros iekšā ir tik daudz krāsu, ka ārpusē jābūt līdzsvaram. klausos lekcijas, katras beigās līdz ar pārējiem klusi piečukstu - желаю всем счастья. viņa uz mani paskatās un samirkšķinās, laikam nodomā, ka mamma jocīga.
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 2.7.12 01:44
- katru nakti, kad dodos gulēt pasaku paldies visumam par tik lielisku dienu, un ir jau arī katra diena burvīga. nez vai līdz tādam pozitīvismam var nonākt tikai tad, kad liekas rītdienas vairs nebūs. sajūta savādi laba, jūtu, ka viss būs pavisam pareizi, jūtu, ka tuvojas labumi. un man tik ļoti patīk, ka esmu mamma
-
2 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- reiz senos laikos...
- 18.6.12 23:17
- izdomāt, ka atgriežos cibā jau var, bet vairāk nerakstās kā agrāk, laikam twittera formāts iegājies. Domāju vai es ko jaunu varu pateikt, vai varu kko pierakstīt, lai atcerētos, nez... Ļoti smagi viskkā gājis, tā visādi, kā nekad nebūtu domājusi, ka ies, bet esmu tik nenormālīgi daudz iemācījusies novērtēt, un jā, bēbiņš ir mani nomainijis. Skatos uz minī mī un smaidos, jocīgi ka viņa tā izdomāja, ka grib mani par mammu un tādā laikā, kad esmu tik nesavākta, šķiet viņa zināja, ka mani jāglābj. Man tas viss nekad neliksies mazāk neparasti, tik sirreāli ka šķietami no nekā sataisās cilvēks. Gribas jau viņai tik daudz parādīt, tik daudz dalīties. Patīk jaunā laika plānošana, darbu savienošana ar bēbiņu pagaidām jau vēl pupu mizas, a kad rāpot sāks... :D Pilnīga dzīvošana šodienai, jo no rītdienas mazliet bail un neko nekad nevar zināt. Nu pa starpai sagadās kāds vientulīgais vakars, kad uzmācas sevis žēlošanas sajūtas, bet tās es jau gana labi aizdzenu, esmu tieši tik vāja, cik sevi pataisu, un es nafig negribu tāda būt, jo tas tak bezjēdzīgi. Labāk būšu māte varone, nekā īdētāja, jo tas tak skaidrs, ka viss ir galvā. Galvenais neskatīties uz laimīgajām ģimenītēm, izlaist lapu "dati par tēvu" bērna atmiņu grāmatā utt, un beigt vainot sevi pie tā, kas nav sanācis, bet darīt to, kas vēl var sanākt. Meita tagad ir mans projekts, izklausās sausi, ja tā pasaka, bet patiesībā tur tik daudz emociju un sajūtu, ka arī cibas formātā neiekļautos tā apraksts. Viss notiek kā tam jānotiek.
-
7 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu