- reiz senos laikos...
- 18.6.12 23:17
-
izdomāt, ka atgriežos cibā jau var, bet vairāk nerakstās kā agrāk, laikam twittera formāts iegājies. Domāju vai es ko jaunu varu pateikt, vai varu kko pierakstīt, lai atcerētos, nez... Ļoti smagi viskkā gājis, tā visādi, kā nekad nebūtu domājusi, ka ies, bet esmu tik nenormālīgi daudz iemācījusies novērtēt, un jā, bēbiņš ir mani nomainijis. Skatos uz minī mī un smaidos, jocīgi ka viņa tā izdomāja, ka grib mani par mammu un tādā laikā, kad esmu tik nesavākta, šķiet viņa zināja, ka mani jāglābj. Man tas viss nekad neliksies mazāk neparasti, tik sirreāli ka šķietami no nekā sataisās cilvēks. Gribas jau viņai tik daudz parādīt, tik daudz dalīties. Patīk jaunā laika plānošana, darbu savienošana ar bēbiņu pagaidām jau vēl pupu mizas, a kad rāpot sāks... :D Pilnīga dzīvošana šodienai, jo no rītdienas mazliet bail un neko nekad nevar zināt. Nu pa starpai sagadās kāds vientulīgais vakars, kad uzmācas sevis žēlošanas sajūtas, bet tās es jau gana labi aizdzenu, esmu tieši tik vāja, cik sevi pataisu, un es nafig negribu tāda būt, jo tas tak bezjēdzīgi. Labāk būšu māte varone, nekā īdētāja, jo tas tak skaidrs, ka viss ir galvā. Galvenais neskatīties uz laimīgajām ģimenītēm, izlaist lapu "dati par tēvu" bērna atmiņu grāmatā utt, un beigt vainot sevi pie tā, kas nav sanācis, bet darīt to, kas vēl var sanākt. Meita tagad ir mans projekts, izklausās sausi, ja tā pasaka, bet patiesībā tur tik daudz emociju un sajūtu, ka arī cibas formātā neiekļautos tā apraksts. Viss notiek kā tam jānotiek.