Domas, kas galvā...
Domas, kas galvā...
- 18.1.11 22:42
- baigais haoss mājās, un ne es vienīgā viņu radu. labā ziņa ir tā, ka esmu beidzot izaugusi līdz tam, ka tas man neuzdzen bešus un depresijas. salīdzinoši labi ar to sadzīvoju, jo apzinos, ka ar pēdējā laika darbiem, vienkārši ir mazliet citas prioritātes, un fiziski nespēju katru dienu te berzt un tīrīt. nu i nafig.
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 23.12.10 22:27
- ai kāds prieciņš šodienā, izdari tik pareizo izvēli un liekas, ka kosmoss tevi par to apbalvo, tā pamazām un pa bišķim, bet tomēr, enerģija ir atgriezusies, gribasspēks liels un vispār viss būs fakin skaisti galu galā.
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 21.11.10 22:52
- Tikko noskatījos Catfish. Man liekas, ka ļoti daudzi no mums dzīvo sevis uzburtās pasaulēs, kautkādos nepiepildītos sapņos un ilūzijās, tik ļoti melojot visiem apkārt, ka paši noticot tam visam, ko esam radījuši iztēlē. Esmu pazinusi tādus cilvēkus, kas ir izdomājuši savas pasakas un dzīvo tajas tik ļoti, ka ar viņiem runājot paliek tāda ļoti dīvaina sajūta. Man bieži liekas, ka es varētu sajukt tieši līdz tādam līmenim kādreiz, noskatījos filmu un man likās, ka visvairāk varēju iejusties tās personas vietā, kuras vietā es negribētu būt, tapēc lūdzu, ja es sajūku līdz tādam līmenim, novāciet mani, i em supersīrilal.
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 18.11.10 12:16
- hroniska depresija. tik maz šķietami vajag, lai būtu labi, bet nevar dabūt arī to. strādāju pie sevis iepriecināšanas. galīgi nepatīku sev tāda, redzu sevi savādāku, jānospiež pareizās pogas, jāsaprogrammē pareizās programmas... faking jāmācās sevi sapurināt pareizāk. pilnīgi pelēki nekādas sajūtas mijās ar tādu kautkādu slimīgi pārdabisku pārlaimi brīžiem, kautkā nav pareizā līdzsvara, jāmeklē... kautkā bieži ir pēdējās dienas sajūta un vakarā negribās saprast, ka tā nodzīvota skatoties vienā punktā sienā ar aukstām, neizteiksmīgām acīm un šūpojoties, šūpojoties, šūpojoties... varbūt es vienkārši neesmu spējīga sevi izglābt, galu galā man no bērnības iemācīts, ka mani glābt nav iespējams un nav vērts, varbūt jāsamierinās beidzot.
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 14.9.10 20:01
- Kopš es sasniedzu sava bezdibeņa dziļos nostūrus un sapratu, ka man jāmaina attieksme pret lietām, lai es nesabeigtu sevi un neatstieptu kājas, liekas, ka iet riktīgi labi, un smieklīgākais ir tas, ka nekas gobāli nav mainījies tie paši sūdi vien ir :D Tikai nez kapēc nenormāli sācis nākt miegs un visu laiku gribās ēst, tad, kad negulēju un neēdu tā nebija :D
-
6 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 7.9.10 07:15
- ir skaidrs, ka viss šis ir galīgi garām, tā pašiznīcināšanās ne līdz kam labam nenovedīs. mainu attieksmi, nez ka man sanāks, bet šodienu esmu apņēmusies sākt no tukšas, baltas lapas, jāmēģina uzzīmēt kautkas skaists pirms viss vēl nav dēlī sagājis.
-
2 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- kataklizma
- 14.8.10 13:13
- Brīžiem man liekas, ka visums pret mani sazvērējies... īsāk sakot...aizķēru kompi un nometu zemē kā atvērtu grāmatu (btw uz galda bija stabili nolikts, bet nu neprasiet kā), nabadziņš protams raudāja, pacēlu, samīļoju, bet bija jau skaidrs, ka monitora abstraktā māksla liecina, ka laiks tomēr būs šķirties...Vispār šitais kompis jau no paša sākuma bija neveiksmīgs, varēja uzmanīties cik grib, bet viss tāpat notika, brālis ar spraitu aplēja, adapteri mira viens pēc otra... un vēl nez, var jau būt, ka bez 17" var iztikt, jo nu gaigais ķieģelis tomēr, ja tādu jānēsā apkārt... Tagad tikai jācer, ka cietais dzīvs, vismaz tā rādās, jo backupi ar nav kādu laiciņu taisīti... heh...varbūt visums mani radina pie izturības ar pēdējā laikā uzkrautajiem pārbaudījumiem, nez... tagad tik jādabū kautkur kāds monitors un jāietestē vai iekšas dzīvas un tad portablais ķieģelis kļūs par stacionāro "mīlimanikādsesmu" kompi.
Paraudājām, iedzeram Xanax un tagad tas viss pat smieklīgi liekas :) Faaak kā man vajag brīvdienu, es jūku prātā jau...
Ā, nu jā, moš sākumā vajag horoskopu izlasīt un tad vispār datoram klāt skarties... :D
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- melanholiķis
- 10.8.10 01:56
- Kapēc es vēljoprojām ar viņiem runāju es nezinu. katru reizi es ceru dzirdēt kautko, ko man gribās vai kas man liktos piemērots, bet vienmēr viss ir pēc viena šablona, gandrīz vienmēr pēc sarunām gribas ierausties stūrī un skatīties vienā punktā un nekad nelīst ārā, palikt tur, kur viss ir konstants un neviens man neatgādina to, ko es jau tāpat zinu. Dranķīga sajūta kautkāda, bet es ar viņiem runāju vēljoprojām, kaut dzīvojam dažādās pasaulēs, gribās, lai kādreiz kautko labu man pasaka, ka viss būs kārtībā, ka mani mīl, ka palīdzēs tāpat vien, tapēc ka man to vajag, nevis gribot kautko pretī... kautkāda izmisīgi slima vēlme justies kādam svarīgai, man liekas tapēc man arī ir tādas novirzes kā sevis iznīcināšana pārpūloties un vēlme patikt visiem, reāls fuckaps... Man patīk skatīties uz smaidošajām ģimenēm, vecākiem, kas rotaļājas ar saviem bērniem parkos, redzēt to emociju viņu acīs, es viņu klusām zogu...
Un vēl iedomājos šodien, viena draudzene kautkad teica, ka viņai jau sen ir sajūta, ka viņa paliks viena(meaning bez vīrieša, precēšanās...) un viņa ar to jau ir samierinājusies, ne tā, ka atvairītu visas iespējas un noliegtu, ka kautkas kādreiz būs, bet nu tā čilā dzīvojot pat bez skumjām par to, kā par jau pilnīgi pašsaprotamu lietu. Man līdzīgi ir ar miršanu, jau daudzus gadus ir sajūta, ka ilgi nedzīvošu, nav ne jausmas līdz cik, bet ne līdz sirmajam vecumam noteikti, agrāk man rādījās avārijas un nelaimes gadījumi konstanti diendienā kā fast forward īsfilmiņas acu priekšā, bet tad es sāku mazāk no tās sajūtas baidīties, un vairāk priecāties par to, kas man ir tagad un tas viss izbeidzās. Tagad es dzīvoju mazākiem solīšiem, cenšos domāt par svarīgiem laikiem un notikumiem līdz kuriem man jāaizvelk, kurus es ļoti gribu piedzīvot. rādās, ka pagaidām tudei iz not ze dei un tas jau arī ir skaisti, pēdējā laikā es priecājos par katru dienu, nedēļu un mēnesi un tā sajūta, kas tomēr iekšā sēž man palīdz saņemties un darīt maksimāli daudz to lietu, kas ir manā plānā, lai rīt nebūtu tik liela tā sajūta - fak, un es nepaspēju... bet vispār lai cik dīvaini vai slimi neizklausītos, tas pat savā ziņā ir skaisti, liek vairāk just un novērtēt.
-
7 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu