Cik gan bieži nav nācies dzirdēt vārdus: "Grupai x pirmais albūms ir baigi labais. Nu.. tas kas nāca pēc tam jau bija viduvējs un neuzrunājošs, zini, nekāds. Laikam džeki ir izpumpējušies". Runāsim atklāti (kā vienmēr) – pirmā albuma koncepts ir mīts. Jūs gluži vienkārši paaugāties un sapratāt, ka tā un tā grupa ir mēsls. Kāpēc mūs tomēr aizkustina pirmais albūms, jūs jautāsiet? Tā ir nostaļģija, mani draugi, nostaļģija pēc sen pagājušām laimes pilnām dienām. Dienām, kad dzīves augstākais punkts ir uzvilkt gaumīgus sporta apavus, gaumīgu flaneļa kreklu un doties uz gaumīgu rokkoncertu. Bet nākamajā rītā uz paģirām (visnotāļ gaumīgām) noklausīties The Smashing Pumpkins albumu Siamese dream. Tā ir laime. Un ja gadījumā neviens nav mājās, tad iegriezt uz pilnu katušku albumu "Cilvēks ar trepēm" (kurš atcerās, kurai grupai šitas bija?). Viss. Un no žurnāla ar šķērēm lejuplādēt The Satelites bilžuku ar ziņu, ka šie guvuši kaut kādu balvuku Liepājas dzinčā. Tā lūk. Nu labi, es jau pārāk iegāju Joņeva mūdā, atgriežamies pie dekonstrukcijas. Tātad pirmais albums ir mīts, jo labai grupai visi albumi ir labi. Konkrētus vārdus es tagad nesaukšu, jo mans viedoklis, atšķirībā no dažādiem autoritatīviem mūzikas apskatniekiem un kritiķiem autoritat'īvos preses izdevumos, nav pietiekami autoritatīvs.