Pagājšnakt sapņoju, ka sapņoju, ka satiku vidusskolas solabiedreni, tad pamodos un domāju, ka obligāti jāatceras, un tad pamodos un domāju, ka obligāti jāatceras. Sure, why not.

In other news, nelaimīgi raustīgais plakstiņš joprojām nelaimīgi raustās, vīra kungs ik pa brīdim izplūst wrecking ball dziedājumos, un labākajiem un daudzveidīgākajiem apakšveļas piedāvājumiem sanāk uztrāpīt tieši tad, kad fiziski neesi spējīgs sevi normāli ne iz-, ne apģērbt, kur nu vēl paveikt to vairākas reizes pēc kārtas, lai kaut ko nebūt piemērītu. Dzīve kā dzīve, īsāk sakot.