:D

bingo.

Šis, manuprāt, varētu būt atbilstīgi arī par citu jomu pārzinātājiem - bieži jau rodas "tas nu gan ir gudrs cilvēks" viedoklis par kādu, ja šis kāds ir spečuks jomā, par ko izsakās. Ar literatūru un tamlīdzīgām mākslām gan varbūt patiešām viltīgāk, (it takes you quite a while to find out), jo daudz lasījušie, izrādēs redzējušie u. tml. var kādu laiku lieliski imitēt gudrību daudzās jomās. :)

es arī to uztveru diezgan kā simbolu "zināšanām" kopumā. :)
Bet tieši saistībā ar lit. es arī agrāk noteikti būtu uzķērusies tāpat kā nabaga Holdens. :D

Es nezinu, kā to īsti formulēt, bet zināšanas par mākslām mēdz iedvest nešaubīgu ticību, ka cilvēks ir „īsts“.

ak, bet zini, tagad klasiskais jautājums - kas tad skaitās gudrs? ja lielas literatūras, mūzikas utt. zināšanas ne vienmēr garantē lielu intelektu, tad kas gan?

Bet citātā apskatīts jau netiek gudrības, bet gan stulbuma jautājums. :) Vismaz es tā to interpretēju.
Un cilvēks taču var būt reizē ļoti guds un ļoti ne-gudrs.

Man liekas, ka zināšanas un fakti nepadara cilvēku „gudru” – drīzāk tie ir uzkrāti resursi, es ar gudrību saprotu drīzāk spēju šīs zināšanas izmantot un drosmi to darīt, man ļoti patika, kā tas bija pateikts slimībā uz nāvi, (tagad gan citēšu pēc atmiņas), ka „zināšanas par ārējām lietām, kas vienlaikus nevairo zināšanas par sevi, kļūst par sava veida necilvēcīgām zināšanām”.

“Patības attīstības likums attiecībā uz izziņu - ja patībai patiesi jākļūst pašai par sevi - ir tāds, ka izziņas pieaugums atbilst pašizziņas pieaugumam, proti, jo vairāk patība izzina, jo vairāk tā izzina pati sevi. Ja tā nenotiek, izziņa pieaugdama kļūst par sava veida necilvēciskām zināšanām, kuru radīšanā veltīgi tiek izniekota cilvēka patība (..)”