Lieldienu brīvdienās dzimtajā mazpilsētā aizriteņojām uz centrālo rotaļlaukumu.

Atmiņās tā ir jauka, mazliet ēnaina vieta parka malā. Daudz soliņu, forši rotaļlaukuma elementi utt.

Realitāte šokēja.
Kritiski zems smilšu līmenis - sviras tipa šūpoles stāv bīstamā 45 grādu leņķī, vietām atsedzies zem konstrukcijām esošais betonējums. Daži elementi daļēji vai stipri bojāti, tai skaitā smilšukastei trūkstošās malas vietā vaļēja koka brusa ar pāris cm garu naglu. Gan rotaļlaukuma elementiem, gan soliņiem gandrīz pilnībā nodilis krāsojums, vismaz vienam soliņam trūkst daži dēļi.
Notināmies ļoti ātri. Bija reāli bail, ka meitenes traumēsies.

Tikko savas brīvminūtes lietderīgi izmantoju un aizsūtīju ēmailu atbilstošā novada domei.
Ķipa - tas pie jums tā domāts, vasaras sezonu gaidot, ja? Droši un patīkami visiem, mhm...

Mani fascinē, ka pilsētā ir kādi 8000 iedzīvotāji, daudz vecāku ar bērniem (tādus redzējām arī laukumiņā), bet laikam jau nevienam tā īsti neinteresē, kādā vidē bērni dzīvojas, vai arī "ko tad es, gan jau kāds cits patirinās domi". Tipiski latviešiem. Bet dzimtajā pilsētā latvieši absolūts vairākums...

Laikam A sāk atdzīvināt manas slāvu (un citu virzienu arī) saknes.