*

viendien, pēc nonīkšanas Oblomova mēģinājumā, es atnākot mājās to vien spēju, kā ieritināties dīvānā un atlikušo dienu nogulēt. šodien gadījās vēl trakāk - izrubījos jau vilcienā, turklāt tā, ka pabraucu garām Salaspilij. kaukas tāds ar mani nebija noticis gadiem. kad tikko atvācos uz Saļiku, ta pāris reizes sanāca, bet pārsvarā apreibinošo dzērienu ietekmē. pēc tam izveidojās iekšējā laika/vietas sajūta un pat, ja snaužu, vienmēr (izņemot šodienu) Dolē pamostos.

vispār izskatās ka Oblomovs būs laba izrāde. liek domāt par savu iekšējo Oblomovu un sajust cik viņš patiesībā milzīgs. tik nevar saprast ar ko man labāk patīk - Āboliņu vai Krūmiņu. Ģirts līdzīgāks Oblomovam no Mihailkova filmas, bet Gundars no skata vairāk iederās. toties brīžam pārāk žēlīgs.
Krasta un Znotiņa tēli gan tai izrādē liekas bezjēdzīgi (vai vismaz pārāk nedabiski), lai arī saģērbti ļoti efektīgi. nujā, bet nevar jau tā pirms pirmizrādes jums te visu izstāstīt.

jāmēģina atlikušajās, mēģos sēžamajās, dienās neaizmigt jau pa ceļam uz staciju un nepakļūt zem tramvaja.