Vasara un dūmi - Šīgada Oskari

"-You lived so long you lost your filter.
- Never realized I had one.”
Aktieris - Īstvuds ("Narkodīleris" / "The Mule") joprojām ir pats dziļdomīgākais vientuļnieks prērijā, ar katru filmu kļūstot viedāks un trauslāks, un katrs skatiens un vārds ir vietā ne tāpēc, ka tāds jau viņš ir, bet tāpēc, ka liels aktieris.
Tomēr nesaprotamu iemeslu dēļ Īstvuds nav nominēts. No nominētajiem - Viljams Defo ("Pie mūžības vārtiem" / "At Eternity's Gate").

Aktrise - Olīvija Kolmane, kura pirms dažiem gadiem bija satriecoša, bet nenovērtēta "Tiranozaurā". Aktrise otrā plāna lomā - Emma Stouna, bez viņu saspēles Kolmanes loma nebūtu tik iespaidīga, jo viņas abas ir kā otras spoguļattēls mazliet greizā spogulī, kaut varētu būt arī māsas vai māte un meita, bet tad tas būtu cits stāsts, jo nebūtu tā jānoņemas ar trušiem.
Arī vieglu apreibuma sajūtu radošais "zivs acs" objektīva leņķis var atbilst gan uz kājām nestabilās karalienes skatiena leņķim, gan favorītes Abigeilas galma spožuma aizmiglotajam skatpunktam.

Labākā filma - "The Favourite", bez kuras šīgada Oskaru raža būtu ļoti bēdīga, tā izceļas kā profesionāla augstākās klases konditora veidota torte starp namamāšu sačubinātām bulciņām - sākot ar kameras plato leņķu radīto vienlaicīgas klaustrofobijas un plašuma ilūziju, pazaudējot vientuļos mazos cilvēkus milzīgajās telpās, līdz tēmu daudznozīmībai - spēlējoties ar 17.gs. holandiešu gleznu, 18.gs. britu galma un mūsdienu politikas tēmu tekstūrām un ieskatoties aiz oderes varai, kurā šoreiz nevis testosterona, bet estrogēna pārpilnība.
Sev tik īpašo dzīvnieku tēmu Lantims šoreiz lakoniski reducējis tikai līdz dažām alegorijām - katram, atbilstoši savai samaitātības pakāpei, ļauts minēt, kāpēc karalienes favorīti ir truši, bet premjerministra - pīles. Vēl tērpi, dekorācijas un grims - absurdi, komiski, skumji, un tieši tādās proporcijās, lai gribētos vēl, piemēram, ilgāk apbrīnot karalienes karavadones bruņas.
Un visam caurvijus ironiski bezcerīgais: "We must fight for… what we fight for".



Operators - Robijs Raiens ("The Favourite"), pievilcīgās dabiskās gaismas atklātajā nepievilcīgajā pasaulē viņa kameras horeogrāfiskās kustības ir kā nebeidzamu patīkamu pārsteigumu straume.

Filma svešvalodā - Pāvela Pavļikovska "Aukstais karš" / "Zimna wojna". Dekoratīva sterilitāte nav tas, kas man patīk kino, bet šoreiz, jo īpaši noslēguma epizodē, ir tā kino bauda un vilkme, kādēļ vispār vērts skatīties kino. Arī neizpratne par stāsta fragmentārismu pazuda, saprotot, ka scenārijs veidots kā šķirstot vecāku fotoalbumu. Telpu starp spilgtajiem momentuzņēmumos fiksētajiem mirkļiem - būtībā visu viņu dzīvi - nākas aizpildīt minot un iztēlojoties pašai.