Pirms pāris nedēļām kāds šeit izteicās, ka latviešu literatūrā neesot nekā ievērības cienīga, neesot, ko tulkot un piedāvāt starptautiskajās grāmatu izstādēs. Iesaku Margaritas Perveņeckas darbu "Gaetano Krematoss". Liela auditorija uz to nepavilksies, bet tiem, kam teksts interesē kā mākslas darbs, būs aizraujoši. Turklāt tur ir arī nesenā cepiena tēma.

«Mākslinieks ieiet sētiņā, uzliek brošu ar savu vārdu, kaklā uzmet konduktora somu ar tās siksnai piestiprinātu biļešu blociņu, no viena sakvojāža izkrāmē un izstāda savus mākslas darbus. Liela daļa no tiem ir ārprātīgi nelietderīgi izstrādājumi un nejēdzīgi ķiņķēziņi. [..] Tā ap katru mākslinieku sētiņā izveidojas interesentu grupa ar vīna glāzēm, uzkodu šķīvjiem un aizgrābtībā pavērtām mutēm. No otra sakvojāža mākslinieki ceļ ārā, dala un rāda savu māksliniecisko prasmju katalogus, albumus, mapes un īpašus portfolio ar savu darbu fotogrāfijām, kritiķu recenzijām, sertifikātiem, kas apliecina viņu dalību nozīmīgos simpozijos, ennālēs, kā arī karalisko mākslas biedrību biedra apliecības, viņiem veltītas monogrāfijas un grāmatas, kurās viņi tikai pieminēti. Paralēli viņi referē par savas pavalsts kultūrpolitiku, dāļā vizītkartes, kartītes ar kāda sava darba fotogrāfiju vienā, īsu biogrāfisku aprakstu un iegūto apbalvojumu sarakstu otrā pusē, reklamē salonus, kuros ir izstādījušies. Pie katras niecīgākās lauskas un kroplākā sakušņa apmeklētāji ar mākslinieku izvērš zinātniski strukturētu diskusiju un diskursīvu polemiku (156./157. lpp.).»