Božena Chodunska

Mana radiniece no papus puses savākusi senas un ļoti senas biudes ne nu gluži no Ādama laikiem, bet gandrīz, un atsūtījusi man linku uz albūmu. Tagad es zinu kāds izskatījies viens mans krievu vecvectēvs. Ar bārdu un kažokā izskatījies. Bet acis kā manam papam. Tai bildei vajag būt šausmīgi vecai. Tā loģiski būtu, ka tai ir 100 gadu vai vairāk. Vecvecmāma Barbara. Vadījusi bēreņu patversmi. Reformkleitā. Man liekas, ka šitādas ir reformkleitas. Un tad ir tādas bildes, kur mana vecāmāte un viņas māsa kā mazas meitenes skolā ar baltiem priekšautiņiem, jo ir tak cara laiki. Klikšķis. Viņu vecākā māsa žēlsirdīgās māsas kostīmā. Viņa pirmā aizbrauks uz Ameriku un tur pazudīs. Otra Amerikas māsa vēlāk viņu meklēs caur sludinājumiem, bet nekādu ziņu nebūs. Tad abas jau jaunkundzes dažnedažādos 20-to gadu prikidos, ar lapsādām un bez, ar bizēm un lokām, visas skaistas tādas un sejas apgarotas. (Sazin ko tolaik uz objektīviem lika virsū, ka visi tādi pustoņos. Vēlāk lika neilona zeķi, bet ko līdz tam?). Klikšķis. Tad parādās vecaistēvs. Simpātisks apaļvaidzis. Redzams, ka turīgs. Klikšķis. Vecātēva brāļa ģimene pie savas baranktirgotavas. Klikšķis. Parādās mans papus un viņa mazā māsiņa. Papum ir sānos nopogāts krievu krekls un skūta galviņa. Un licejista cepurīte. Būs vēl tāda bilde, kur viņš pie fotogrāfa apčurājies. Māsiņai – matrozīša kleitiņa. Vacaimātei iecirtoti mati. Smalka dāma. Vecaistēvs jau pieņēmies svarā, cienīgs tāds. Klikšķis. Te visi pozē pie smalka veclaiku auto. Vectante kāzu kleitā šikmodern aļa Greta Garbo. Bet rīt bija karš. Un tad jau viss savādāk rādās. Vecās mātes māsa ar dēliem aizmigrēs nach Amerika. Viņas vīrs nomirs nometnē Vācijā. Ilgu laiku bilžu nebūs. Tad ir bildes no Turienes. Klikšķis. Dēli jau lieli. Skaistuļi šaurajās ūzās ar šaurajām kaklaistēm. Amerikāņu mašīnas. Klikšķis. Kanādijas onkuļa kāzas. Kas par smukuli un līgava šarmānt. Tante smalkās drēbēs. Viņai dikti patika smalki ģērbties. Kamēr šejienieši pazaudēs visu smalkumu. Un bulciņceptuvi arī. Vecaistēvs pie maizes krāsns nu jau valsts ceptuvē izskatās tāds bēdīgs. Klikšķis. Papus māsa Katržinkas tanta ar savu uhažōru – jūrnieku, arī smuks puiks. Parādās mana mamma, kā jau citas famīlijas biudē iekļuvusi, maliņā tāda kautrīga. Parādās Katržinkas meita, mana māsīca. Klikšķis. Māsīcas kāzas. Te vecaistēvs un vecāmāte jau veci un noguruši. Pazaudējuši to starojumu, kas vecajās bildēs. Redzams, ka dzīve viņus ir uzvarējusi. Klikšķis. Parādos es. Tā knīpa ar banti galvas vidū esmu es. Sākas mans laikmets. Es parādos, citi pazūd. Tā mēs te parādāmies un pazūdam. Visu dzīvi var sakārtot pārdesmit bildēs.