![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kad vakar vakarā aizgāju putenī satērpusies sniegāguļamajā kostīmā, kurā nav nosakāms ne dzimums, ne vecums, nedz īsti arī partijas piederība un reibuma pakāpe, atradu, ka šitāds kostīms tak ir labs un silts, tikai sejas masku vien vēl vajag, lai klimats no izaicinājuma un klimaksa pārtaptu baudā un koitusā. Un tā nu es ntraucēti tuntuļoju vējā un putenī savās pufaikbiksēs un pufaikjakā un adītajā cepurītē, kas nedarītu kaunu pat appīpējušamies jamaikietim un nelikos ne traucēties, un pie sevis spriedu, nav slikta laika, ir tikai nepiemērots apģērbs (piemēram, kā tas, kurā eju uz darbu), un ka vēl pāris mēnešu sala un sniega, līdz lielākā populācijas daļa metīs kaunu pie malas un pārstās valkāt visādīgas smukās un segsīgās drānas, un tuntuļosies uz darbiem, skolām un pirmsskolas mācību iestādēm caur sniega grēdam alpīnistu kostīmos.
Bet tad durvīs satiku kaimiņu meiteni īssvārkos un plānajās zeķbiksēs un nospriedu, ka šajā desmitgadē tas vēl nenotiks.
Bet tad durvīs satiku kaimiņu meiteni īssvārkos un plānajās zeķbiksēs un nospriedu, ka šajā desmitgadē tas vēl nenotiks.
