Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums -

Ādmiņu ielas telpas un tur mītošie muzicējošie ļaudis ir lauka pētījuma vērti. Maskulinitātes paplašinājums caur mūzikas instrumentiem. Mūzika, alkohols, kerzas, cigarešu un gandžas dūmi tik biezi kā miglas vāli -, pārnācis mājās, esi piesūcies ar visu buķeti līdz pat apakšveļai kā senos laikos steberēdams mājās no jebkura kroga. Sievietes visā barā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas.

Bet šis ir tas gadījums, kad informācijas iegūšanas nolūkos pētniekam vajadzētu būt ar pautiem (fiziski, ne metaforiski) un, stipri vēlams, jārubī mūzika. Man nav ne viena, ne otra.

P.S. es jau vairs neticēju, ka Čomskis ar savu pagalmu vispār kaut ko grasās pasākt. Bet, re, smuki nobruģējuši!