Prof. Biezpientaures pētījumu centrs -

15:32

Man ar tuviniekiem ir kautkāda saikne - reizēm ienāk kas prātā, sāku stāstīt un sieva skatās uz mani apaļām acīm - tieši par to esot domājusi. Vai reizēm ir sajūta, ka jāpiezvana. Šodien piezvanu mammai - jau pēc balss dzirdu, ka kautkas noticis. Esot bijusi mazpilsētā, vispirms nopirkusi saldētu vistu, tad ceļam iegājusi citā veikalā. Solis šurpu, divi turpu un pie izejas vairs neesot somas ar vistu (tur neesot nekādu slēdzamo skapīšu). Uz ielas neviena nav, snauduļojošais vadītājs mašīnā arī neko nav redzējis. Iet uz pieturu un re, sēžot australopiteks ar tādu somu kā viņai, un loba iekšā kautko, uzdzerdams divlitrīgo alus izstrādājumu. No sākuma šaubījusies (jo viņai nekāda alus nav bijis), tad sapratusi ka alus arī fenderēts, piegājusi un bargi prasījusi - tava soma? (wrong, wrong, wrong!) Nuja! šis bļāvis pretī. Bet viņa izmanījusies un paķērusi somu, ieskatījusies un pavei, vista tur guļ stinga un nosodoša (par ko mani pameti visādiem vazaņķiem par lomu?). Bet mazpilsētas aborigēns bez noteiktiem ienākumiem arī nav bijis vakarējais - šņākdams un spļaudīdams putraimus sācis raut somu atpakaļ. Plēsušies, kamēr soma lupatās, tad nu mamma paķērusi vistu un iztaisnojusi frontes līniju, atkāpjoties uz ppieturu. Ziņķārīgo pūlītis tajā brīdī slinki sācis izklīst, nevienam arī nav ienācis prātā izsaukt policiju. Viss labs, kas labi beidzās - i vistu atguva, i necieta fiziski (cik tad tur vajag - grūdiens, rāviens, neveiksmīgs kritiens un gribētos, kaut todien vispār no mājas nebūtu kāju spērusi laukā).