Parasti briestu kaut kam ilgi un dikti. Tā arī darba mainīšanas ideju žļembāju jau kopš pavasara, bet vienmēr bija kāds iemesls, kāpēc "vēl ne". Līdz vasaras vidum tas bija sociālās apdrošināšanas numurs, līdz septembra sākumam - privātās veselības apdrošināšanas papīru sakārtošana, līdz pagājušajai nedēļai - veco medicīnas izdevumu naudas atgūšana. Šobrīd vairs nav iemeslu. Pagājušajā piektdienā saņēmu epastu no BNP Paribas (viena no Francijas bankām) - uzaicinājums piedalīties milzīgā rekrutēšanas pasākumā 3.oktobrī. Kaut kā pēc brīvdienām par to epastu biju piemirsusi un nu izvilku ārā, kārtīgi izlasīju un sapratu, ka līdz rītdienai vajadzētu sakārtot savu CV (vismaz pirmajā versijā) un sūtīt prom. Ko gan es varu zaudēt. Milzīgas cerības nelieku un nav tā, ka man šobrīd nebūtu darba (un ņemot vērā viņu likumdošanu, kopš brīža, kad paziņoju par aiziešanu, viņi mani var noturēt vēl 3 mēnešus), bet ir jāiet uz priekšu. Esmu šeit jau gadu un tas galīgi nebija mans sapņu darbs, bet gan "jāņem pirmais, ko piedāvā, ka tikai ņem pretī bez papīriem un ar "omelette du fromage" līmeņa franču valodu". Šīs brīvdienas - 2 dienas - man vienai, R ar darba kolēģiem dodas kaut kur uz Dienvidiem. Būs man laiks sakārtot papīrus un mesties iekšā darba meklēšanas piedzīvojumā.