Skatoties Barišņikova gabalu šorīt, atcerējos, kā mēs ar jūzeri 
svens labojām jūzeres fjokla verandas logu, noslēgumā, zaudējuši cerības simamura - tur, šķiet, cara laikā bija kopmītnes, tādēļ panorāmu ievērojami okupējušais namu apjoms ir īpaši mīļš savu šauro, tuvu viens otram
svens labojām jūzeres fjokla verandas logu, noslēgumā, zaudējuši cerības savām maskulīnajām spējām remontēt, klusi murminot: "They'll never know, they'll never know...".
Tā Bernards čukstēja ar Meniju, kad viņi brūvēja to falšo vīnu.
Izrāde notika tieši tādā Kuldīgas ielas 19.gs. beigu namiņa verandā, kur gar apsūnojušām koka rūtīm stiepjas ar kaļķi un koku rudens pabirām
rotāti elektrības vadi, kuri reizēm uzdzirksteļo - tik atkailināta ir bīstamība nosisties.
Un pats mākslinieks zefīra maiguma balsī ceļo caur dažādu laiku un pieredžu Brodska tekstiem, apstājoties vien tad, kad jāierauj no blašķītes (sic!)
vai, ar krēmu pašnosmērētam, jāizlīkumo nupat dzirdētais šaura mēroga dejā.
Ceļā uz darbu, kurš paradoksālā kārtā bija jāveic pēc izrādes, apstājos tai Tērbatas-Tallinas stūra pagalmā, kuru man reiz ierādīja jūzeris
simamura - tur, šķiet, cara laikā bija kopmītnes, tādēļ panorāmu ievērojami okupējušais namu apjoms ir īpaši mīļš savu šauro, tuvu viens otramizmūrēto lodziņu dēļ. Vēl bija palicis nedaudz no vecās Tallinas, kuru vakar ar draudzeni, kas pārmaiņas pēc nav jūzere, iegādājām tāda paša nosaukuma pilsētā, un vītolu smailās lapas
vizēja aukstajā, augstajā saulē. Tā viņas noteikti dara vēl joprojām, bet to vērotājam tagad jāpievēršas ekselim. Āmen.
Current Music: |
pele skraida pa krāsns mugurkaulu |