watch TV! |
[Dec. 19th, 2010|05:37 am] |
mani kopš senseniem laikiem ir fascinējusi filmu skatīšanās pa televizoru. ne jau šāda tāda skaīšanās, tur jābūt speciāliem apstākļiem... aizmirstiet visas tās raidījumus ierakstošās kastes, DVD un filmas datorā - tas viss ir sūds salīdzinājumā ar filmām pa TV. visa burvība slēpjas apstāklī, ka pa TV redzamo nevar kontrolēt. tā ir kā vīzija, kas jāpaspēj uztvert, kamēr vēl tā ir pieejama. varbūt var censties to ierakstīt video maģī (tagad tā neviens vairs nedara), tomēr kāda jēga no filmas bez sākuma - jo parasti gadās trāpīt uz labu filmu, kas jau ir sākusies. un tā arī ir maģija - mēģināt noskaidrot, kas tā par filmu, nezinot nosaukumu - man ir pāris filmas un multfilmas atmiņā, kuras es neesmu noskaidrojis un kuras nespēju aizmirst. kā arī ir interesanti skatīties filmu, par kuru nav izveidojies priekšstats un stereotipi. tas ir kā negaidīts eksperiments. nost ar plānošanu! bieži vien tā esmu nosēdējis līdz pieciem rītā. tagad arī. tātad - nekontrolējamas vīzijas redzējums padara to visu vērtīgāku, spilgtāku. tas noteikti ir subjektīvi. bet subjektīvs ir viss, it sevišķi kultūrā un mākslā. vēl viens vērtīgs apstāklis ir vienatne. man patīk dzīve naktī. vismaz pagaidām. tad visi guļ un nekas nenotiek. ārpasaule arī ir vairāk vai mazāk apstājusies. nekur nav jāiet, nav nekādu pienākumu, kā vienīgi gulēt. neviens nerunā, nav fona trokšņa, nav telefona zvanu. visa uzmanība bez piepūles var tikt vērsta uz filmas skatīšanos. līdzīgi apstākļi bija tad, kad tīņa gados saaukstēšanās (vai kādu citu īstu vai izdomātu simptomu) dēļ negāju uz skolu un paliku mājās viens skatīties TV. man vēl joprojām spilgtā atmiņā ir visi tie (populārzinātniskie) raidījumi un pats galvenais filmas. tad pa vācu satelīta kanāliem rādīja visādas vecās amerikāņu filmas. tad es pirmo reizi redzēju The Breakfast Club, TRON, War Games, They Live, Prince of Pennsylvania*, Toys (nevis Toy Story), Last Action Hero. astoņdesmito gadu amerikāņu popkultūra manī ir iedzīta dzelžu līmenī. es par to nefanoju un saprotu, ka tas ir tāds pats bulšits, kā viss pārējais, taču tās sajūtas paliek. tāpat kā pirmie kompja programmēšanas mirkļi - par to es citreiz uzrakstīšu grāmatu. karoč, tagad noskatījos Broken Flowers. uz kompja nebūtu lādējis un skatījies. tagad man ir tāda neliela trauksmes, sāpīgas nostaļgijas un izmisuma sajūta, kāda parasti ir no rīta pamostoties pēc sapņota iespaidīga sapņa, zinot, ka to vairs nekad neredzēšu.
- - - - - - - - - - *dodiet ziņu, ja kādam šī filma ir digitālā formātā. |
|
|
Comments: |
From: | bunga |
Date: | December 19th, 2010 - 06:00 am |
---|
| | | (Link) |
|
Piekrītu par nakts mieru. Digitālā televīzija drīz pilnīgi aizstās analogo(tagad varu Sky pultij uzspiest pauzes pogu un jebkura programma tiks nopauzēta, var patīt atpakaļ) Un Broken Flowers ir īsta pērle ar savu Etiopijas džezu un aktieriem :)
From: | po |
Date: | December 19th, 2010 - 09:23 am |
---|
| | | (Link) |
|
Man arī ir fetišs uz TV filmām. Man nebija nekādu tur satelītu tāpēc mani apbur TV3 vai LNT filmas (TV3 laikam vairāk) - tīri to ierunātāju dēļ. Lai gan pats žanrs mani nesaista, tomēr tieši šī formāta (LV ierunāts TV) dēļ man laikam vissiltākās jūtas ir pret tiem jocīgajiem mīlasstāstu romāniem, kur ir sieviete un kur ir vīrietis un lidostas un vilšanās un laimīgas beigas. Mūs ražo pagātnē. Pēdējā laikā mazliet cenšos attapties prom no tiem bērnības defaultiem.
man atkal otrādi - es it kā biju "prom" no tiem bērnības defaultiem, taču pēdējo pāris gadu laikā atkal sāku ar tiem saskarties. tie nekur nepazudīs (ja nu vienīgi spēcīgas amnēzijas gadījumā) - bērnības iespaidi par laimi vai diemžēl ir smadzenēs uz palikšanu. tagad, kad ir izdevība, pētu visu to bibliotēku, kas ir dziļumos. konfrontēju tagadnes sevi ar pagātnes datiem. tā nav tāda nostaļģija - "ak, es gribu tur atpakaļ", drīzāk esmu ieinteresēts ceļotājs cauri bērnības pasaulei. var redzēt daudz sakarību savai tagadnes rīcībai ar ļoti sen bijušiem notikumiem un apstākļiem.
From: | vikuks |
Date: | December 19th, 2010 - 01:44 pm |
---|
| | | (Link) |
|
jā, tā bija ļoti cienījama nodarbošanās skolas vietā skatīties TV. respektīvi - šajā gadījumā tev šķiet saistoša personīgā pasivitāte un atkarība no ārējiem apstākļiem?
nē, tā es to nebiju domājis. es runāju par mākslas darba (citreiz vnk bojevika) pieredzes pastiprinošu apstākli - kontroles neesamību. jāaizmirst par savām iegribām un kontroles vēlmi, kas bieži vien sabojā skatīšanās noskaņu, tjip patīt uz priekšu kaseti vai atkārtot krutu skatu (vai ieslēgt pauzi, kamēr aiziet pačurāt). šajā gadījumā var paļauties uz gaistošu atmiņu un sajūtām. tā ir tāda labprātīga sevis mocīšana, jo cilvēks tiek pakļauts brīnišķīgam piedzīvojumam, kas gribot negribot zūd (filma beidzas, atmiņas dziest). cilvēks to zinot vienalga skatās to filmu. man liekas es vienreiz rakstīju par apzinātu sevis pakļaušanu noteiktām sajūtām. tāda skatīšanās pieredze ir pseidoreliģisks piedzīvojums. tāpēc jau to sauc par teleVĪZIJU. tā ir sava ego pagaidu nobīdīšana malā par labu vīzijai. nu, mūsdienās viss ir ierakstīts un kontrolējams ar vienu peles klikšķi, tagad šis aspekts ir diezgan izzudis.
From: | vikuks |
Date: | December 19th, 2010 - 03:15 pm |
---|
| | | (Link) |
|
got your point | |