nē, tā es to nebiju domājis. es runāju par mākslas darba (citreiz vnk bojevika) pieredzes pastiprinošu apstākli - kontroles neesamību. jāaizmirst par savām iegribām un kontroles vēlmi, kas bieži vien sabojā skatīšanās noskaņu, tjip patīt uz priekšu kaseti vai atkārtot krutu skatu (vai ieslēgt pauzi, kamēr aiziet pačurāt). šajā gadījumā var paļauties uz gaistošu atmiņu un sajūtām. tā ir tāda labprātīga sevis mocīšana, jo cilvēks tiek pakļauts brīnišķīgam piedzīvojumam, kas gribot negribot zūd (filma beidzas, atmiņas dziest). cilvēks to zinot vienalga skatās to filmu. man liekas es vienreiz rakstīju par apzinātu sevis pakļaušanu noteiktām sajūtām.
tāda skatīšanās pieredze ir pseidoreliģisks piedzīvojums. tāpēc jau to sauc par teleVĪZIJU. tā ir sava ego pagaidu nobīdīšana malā par labu vīzijai.
nu, mūsdienās viss ir ierakstīts un kontrolējams ar vienu peles klikšķi, tagad šis aspekts ir diezgan izzudis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

got your point

(Reply to this) (Parent)