as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

sauciet mani par virspusēju. nepārvarama vēlme pēc aukstās zupas mani iedzina lauvas namā. un, izrādās, pa dienu te neesmu bijusi. naktīs te ir sadzērušies un milzīgi izsalkuši piektdienīši, neizteiksmīgs, rijīgs pūlis. pa dienu, izskatās, tāda strādnieku šķira, bezgaumīgi ģērbušies, pelēcīga un mazliet vulgāra tauta.
pirms mani rindā stāv pārītis, piesaista manu uzmanību ar to, ka dāmai piemīt, maigi izsakoties, ievērojamas proporcijas. aizkarauduma maiss, kurā viņa pazūd, acīmredzot ir dāmas interpretācija par formu slēpšanu. kāda gan formu slēpšana, ja tu izskaties pēc ar plastmasas plēvi apsegtas siena kaudzes. puisis par brīnumu izskatās diezgan pieklājīgi, nu vismaz vidēji, pat ne pārmēru nodzēries.
un tad es ieraugu, kā tuklās roķeles indīgi sarkaniem nagiem brauka viņa bikšupriekšu. tā laikam sajūtas homofobi, kad ar lietussargiem slaktē viendzimuma pārus par nevainīgiem skūpstiem. nohipnotizējos. viņš arī ik pa brīdim uzsit pa siena kaudzes dibenu, paslidina rokas zem aizkara, un manās smadzenēs izkristalizējas šausminoša doma- viņiem droši vien ir labs sekss. dāma aiziet nopētīt desertus, un vīrietis pagriežas pret mani un nopēta. un, godavārds, sajūta daudz drausmāka nekā lisabonas masturbētāju korī pornoteātrī, kas man kaiš. ceru, ka viņš nodomāja, ka man galīgi nav miesas uz kauliem un turpināja domāt par siena kaudzi, jo tāpat jau pirms manis rindā stāv šausmīgākā erekcija ko es dzīvē esmu redzējusi, to nedrīkst padarīt vēl ļaunāku, sajūtot kaut attālu seksuālu objektifikāciju.
„es gribēšu zemeņu krēmiņu,” kaislīgi nočukst siena kaudze. „tu esi idiote,” man saka iekšējā balstiņa, „arī apaļiem, arī ļooooti apaļiem cilvēkiem drīkst būt sekss.”

„lūdzu nē,” ir vienīgais ko nodomāju.

un man pat nav kauns.