31 July 2013 @ 06:19 pm
 
man vienmēr ir ārkārtīgi paticis darīt kaut kādus darbiņus, kas nav tiešā veidā saistīti ar kaut ko pašai vajadzīgu, bet kuru laikā uzzinu kaut ko jaunu. nu, piemēram, rakstīt referātus/esejas citiem cilvēkiem (piemēram, zpd par homoseksualitātes atspoguļojumu kinō vai eseja literatūrā par psiholōģiski labiliem cilvēkiem vairākos world literature syllabus ietvertos darbos), tulkot kaut kādus tekstus par neparastām tēmām (reiz ar tēti uz pusēm tulkoju māsīcai tekstu par maņu vēsturi, kur uzzināju, piemēram, ka kādreiz nelabumu uzskatīja par garšu) un tamlīdzīgi. šodiena, piemēram, bija diezgan nožēlojama (jutos nogurusi, mazliet nelaimīga un vispār apmēram kā samīdīta jāņoga), līdz pieķēros lupu katalōga tulkošanai. tagad, nu, tagad ir mērķis un sajūsma. nez, vai šo īpašību varētu kaut kā labi utilizēt darba tirgū, hahah.
 
 
( Post a new comment )
pelnufeja[info]pelnufeja on July 31st, 2013 - 07:10 pm
Prieks, ka nav otrādi, pirms sāki tulkot par lupām, juties labi, bet pēcāk slikti. :)

Man arī ļoti patīk citiem rakstīt darbus, un jocīgi, tas, ka esmu zinājusi, ka vērtējumu nesaņemšu pati (jo tie ir bijuši labi vērtējumi) parasti sajūsmu nav mazinājis, pat otrādi – radījis tādu kā brīvības sajūtu, šis nav mans teksts, es te rakstu, visu ko gribu, turklāt vēl tā sajūta, ka jāmēģina distancēties no sevis un izlikties par kādu citu, piemēram, vīrieti, kad vidsskolas laikā rakstīju klases puišiem domrakstus. Vienīgi, kad Evijai rakstīju visādas esejas, lai viņa varētu nokārtot filozofijas kursu, man bija žēl, ka nevaru atbildēt uz pasniedzēju komentāriem un aprunāties par tiem maniem rakstu darbiem, jo man būtu bijis ko atbildēt.
(Reply) (Link)