Prieks, ka nav otrādi, pirms sāki tulkot par lupām, juties labi, bet pēcāk slikti. :)

Man arī ļoti patīk citiem rakstīt darbus, un jocīgi, tas, ka esmu zinājusi, ka vērtējumu nesaņemšu pati (jo tie ir bijuši labi vērtējumi) parasti sajūsmu nav mazinājis, pat otrādi – radījis tādu kā brīvības sajūtu, šis nav mans teksts, es te rakstu, visu ko gribu, turklāt vēl tā sajūta, ka jāmēģina distancēties no sevis un izlikties par kādu citu, piemēram, vīrieti, kad vidsskolas laikā rakstīju klases puišiem domrakstus. Vienīgi, kad Evijai rakstīju visādas esejas, lai viņa varētu nokārtot filozofijas kursu, man bija žēl, ka nevaru atbildēt uz pasniedzēju komentāriem un aprunāties par tiem maniem rakstu darbiem, jo man būtu bijis ko atbildēt.