man vienmēr ir ārkārtīgi paticis darīt kaut kādus darbiņus, kas nav tiešā veidā saistīti ar kaut ko pašai vajadzīgu, bet kuru laikā uzzinu kaut ko jaunu. nu, piemēram, rakstīt referātus/esejas citiem cilvēkiem (piemēram, zpd par homoseksualitātes atspoguļojumu kinō vai eseja literatūrā par psiholōģiski labiliem cilvēkiem vairākos world literature syllabus ietvertos darbos), tulkot kaut kādus tekstus par neparastām tēmām (reiz ar tēti uz pusēm tulkoju māsīcai tekstu par maņu vēsturi, kur uzzināju, piemēram, ka kādreiz nelabumu uzskatīja par garšu) un tamlīdzīgi. šodiena, piemēram, bija diezgan nožēlojama (jutos nogurusi, mazliet nelaimīga un vispār apmēram kā samīdīta jāņoga), līdz pieķēros lupu katalōga tulkošanai. tagad, nu, tagad ir mērķis un sajūsma. nez, vai šo īpašību varētu kaut kā labi utilizēt darba tirgū, hahah.