nesu ārā miskasti, atradu mēteļa kabatā ielūgumu uz karnevālu. kā tad, pats aizraujošākais tai visā pasākumā bija iekļūšana iekšā.

visu vakaru ballītē (kurā tika pa kluso dalīti ielūgumi visiem mums, kuri nemaz nebija domājuši iet ne uz kādu tur karnevālu) nemierīgi trināmies, jo agrs taču, vēl tik ilgi jāžūpo, kamēr sagaidīs vakaru, varbūt pat pusnakti, kad var sākt iet. tas līdzēja vismaz vienā ziņā - panākt labu anestēziju. jūs taču zināt, es galvu giljotīnā mierīgi varu iebāzt, turklāt daru to regulāri, taču tikai ne skaidrā.
pie akuškas durvīm attapos viena ar velosipēdu, iesprostota barā. blakus iesprostoti bija arī kūhenbīti pilnā sastāvā, un, lai arī neesam baigi pazīstami (haha, visi pazīstamie dalībnieki ir no turienes dezertējuši), kūhenbīti mani ar visu ričuku maigi iekļāva savā pulciņā un kaut kādā brīnumainā kārtā nesa cauri pūlim. atceros, ka tikām diezgan tālu. tad nācās griezties atpakaļ, iznesties cauri tam pašam pūlim un iet iekšā caur pīpētavu ar molbertu sētiņu. sētiņas uzraugs man palūdza pirms iešanas iekšā tomēr noparkot kupenā ričuku, un kad tas bija izdarīts, uzraugs bija nomainījies, un vairs nevienu iekšā nelaida.
tas sakrita ar to brīdi, ka arī parādes durvis vienkārši aizslēdza un pūli atstāja ārā, lai tiek pats ar sevi galā, tikai lai nedomā iet iekšā. pūlis izpildījās (es arī), durvis bumsījās (es arī), bet tad es atkal aizlavījos pie molbertu sētiņas. un uzrīkoju uzraugam kārtīgu scēnu, kā pēc grāmatas, ar visiem puņķiem un asarām. sak, aizsūtīja mani noparkoties, visus pārējos pa tam ielaida, un mani tagad nelaidīs, un ne pa vienām durvīm? kur pasaulē taisnība, es jums jautāju!
aizrāvos, pasaulē taisnības taču nav. nu nevajadzēja man vispār tur iet iekšā, ja gaišākais tēls visā pasākumā bija ingars rudzītis ar izgludinātām un iesmaržotām matu cirtām un kaut kādā grieķu dieva kostīmā.