Kad pašā vakarā beidzot tieku mājās, mani apartamenti izrādās okupēti. Tur tiek izrādīta Brāļuka čoma pirmdzimtā. Maza ķiparīte. Visi ucinās un ņemas, bet es vēlreiz savās sajūtās konstatēju, ka man nepatīk bērni. Pilnīgi un galīgi ne. Tukšs numurs, pozitīvu emociju vietā ir drīzāk panika.
Šī nav planēta izklaidei. Te mums iet vaļā pamatīga villošanās. Jo mazāk cilvēku tai tiek pakļauti, jo labāk. But then again - The Law of Free Will. Katrs izvēlas pats, kur inkarnēties. Tāpēc - vai man vajadzētu teikt "laipni lūgta"? Bet es aizmirsu vārdu.
Šī nav planēta izklaidei. Te mums iet vaļā pamatīga villošanās. Jo mazāk cilvēku tai tiek pakļauti, jo labāk. But then again - The Law of Free Will. Katrs izvēlas pats, kur inkarnēties. Tāpēc - vai man vajadzētu teikt "laipni lūgta"? Bet es aizmirsu vārdu.
es maģistra darbam meklēju dāmas ar šādu viedokli :)
Man šis viedoklis nav akmenī cirsts, bet tomēr ir. Ja tas der.
iedod, lūdzu, epast, vai arī atsūt kād ziņ uz elinakursite@inbox.lv, lai varu patincināt :))
man arī līdz tam sveši bērni neradīja nekādas īpašās prieka un 'uci-uci' emocijas :)
šķiet, ka mums labāk būtu palikt katram pie sava viedokļa.
P.s. pieagušie (are they really?) bērnu būšanu sačakarē ar sviesta pārmantošanu savās atvasēs un tāpēc zemapziņā redzot to sāpi tev nepatīk bērni, kurpretim, ja tu redzētu un ticētu, ka tavā priekšā aug jaunais Tesla vai almighty-j tu viņu ucinātu un pucinātu un vēl skrūvgriezīti un vadiņus uzdāvinātu :-)