14 March 2013 @ 10:08 pm
Kārtējā telefonsaruna ar krusttēvu.  
Ziniet, tad kad es gāju sākumskolā (kura atradās Ķengaragā), mana ģimene bija insanely bagāta tam laikam. Mamma pelnīja 300LVL mēnesī + ~100LVL prēmijās, kas tolaik bija kā pelnīt 1000LVL tagad. Viņai nebija jāmaksā par dzīvokli. Darbs atradās, burtiski, ap stūri, otrā mājā. Un viņai bija meita. Es vienmēr apbrīnoju mammas gaumi tolaik, viņas ģērbšanās stilu un vērienu, kamēr lielākā daļa sieviešu manā dzīvē izskatījās pelēkas, neinteresantas bikses-tkrekls-džemperis, viņa bija košaskrāsas-svārki-blūzes-rotaslietas-kažoki. Uz sevi es pārāk neskatījos, nebija laika. Jāsit krieviņi futbolā un jāindē kaimiņmājas Arnolds ar nagulaku (akšausmas, mazas meitenītes ir TĀDAS sociopātes). Kad vajadzēja "iziet ļaudīs" man bija labs apģērbs un nekā par ko sūdzēties.

Protams, pārvākšanās uz centru un augstprātīgo bērnu lielie naudasmaki manī paspēja iebiedēt tūkstošiem kompleksu par savu izskatu un tamlīdzīgi; šobrīd uz to visu atskatoties man prātā paveras aina, kurā es raudu pēc pirmās skolas dienas un saku mammai, ka visi mani ienīst, jo es smuki neģērbjos (nu, man tik tiešām ikdienā bija tikai kkādas vilnas bikses un džemperis, vispār nepiederēja labs ikdienas apģērbs kā tāds). Mamma nopūšas un savu ūdeļādas kažociņu novelk, tomēr uzvelkot ādas jaku un apliekot ap kaklu lapsiņādas šalli, izvēloties šo kombināciju kā vakara izejamo ansambli, paskatās uz mani un saka: "Nu, labi, neraudi, es rīt tev kaut ko nopirkšu." viņas zelta gredzeni smuki gaismā nospīd un es nomierināta pasmaidu. Man tolaik vispār naudu nedeva un sev es neko pati pirkt nedrīkstēju.
Protams, ka neko pārāk spīdošu man nenopirka. Mammas darba "Taņa" viņai no vairumtirdzniecības piespēlēja pāris lētos apģērba gabalus.

Lūk, šodien uzzinu par to algas apjomu, kas bērna acīm garām paskrējis, un kārtējo reizi, vēl stiprāk kā jebkad agrāk sapratu, ka es savai mātei nekad neesmu interesējusi. Nekad. Eh. Kaut man kāds to būtu pastāstījis agrāk. Es varētu ietaupīt kādus 5 gadus nervu bendēšanas cenšoties attiecības ar šo sievieti kaut kā salabot vai novest stabilākā gultnē.

Fuck default respect for parents. Fuck that.
 
 
( Post a new comment )
princese uz zirņa: grao original[info]grao on March 15th, 2013 - 11:08 am
Fuck this shit, tu esi izaugusi un sagādājusi sev pati skaistas ikdienas drēbes!

Dažreiz cilvēkiem vienkārši skopums kaut ko dārgu gādāt augošam bērnam. Man arī nebija smuku drēbju :) (Atceros, kā pirmo reizi iedrošinājos ieiet Ļoti Glaunajā Veikalā Vero Moda un pārsteigta secināju, ka superizpārdošanās tur cenas nav leilākas kā humpalās, ak kāda laime!)

Ar to es gribēju teikt, ka toreiz man bija dusma, ka vecāki nepērk man smukas drēbes, tagad es spēju izprast viņu domu gājienu, sagādājot karam bērnam savas slēpes nevis smukas drēbes. Rūpēšanās veidi ir tik dažādi.
(Reply) (Link)
Pelēks krauklis[info]far_away on March 15th, 2013 - 11:28 am
Sit mani kaut nost, tādus vecākus es nespēju saprast. Man bija tikai humpalu drēbes un dažreiz drēbes, ko radi sūtīja no ārzemēm, jo mēs nebijām turīgi, bet ja manai mammai kādreiz arī bija mazumiņš naudas, tas vienmēr tika bērniem. Atceros, kā viņa ar vienu nodilušu mēteli staigāja desmit ziemas, zābakus pirka humpalās, bet mums, bērniem, bija katru sezonu ij zābaki, ir ziemas mēteļi, ja vecie bija nonēsāti. Un ja izdevās tikt pie auduma, tad visiem bērniem kaut ko uzšuva. Sev viņa drēbes sāka pirkt tikai tad, kad mēs ar māsu jau augstskolā mācījāmies un strādājām.

bet neko, screw everyone, you can do whatever you want and buy whatever you want now.
(Reply) (Link)
x[info]walkire on March 15th, 2013 - 01:50 pm
Divas lielas galejības - absolūta bezinterese un overkontrole. Esmu variants nr. 2, un esmu bijusi ļoti nelaimīga, neskatoties uz to, ka man pirka visas tās drēbes, kas bija modē - platās reperu biskes, wannabe čuskādas bikses, īsus topiņus ar pliku vēderu, garus pelēkus svārkus ar kabatām (pilnīgi nostalģija nāk, atceroties). Un es atdotu daudz pret savas mātes vienaldzību.
Laikam pareiza attieksme pret bērnu ir kaut kur pa vidu.
(Reply) (Link)