Ziniet, tad kad es gāju sākumskolā (kura atradās Ķengaragā), mana ģimene bija insanely bagāta tam laikam. Mamma pelnīja 300LVL mēnesī + ~100LVL prēmijās, kas tolaik bija kā pelnīt 1000LVL tagad. Viņai nebija jāmaksā par dzīvokli. Darbs atradās, burtiski, ap stūri, otrā mājā. Un viņai bija meita. Es vienmēr apbrīnoju mammas gaumi tolaik, viņas ģērbšanās stilu un vērienu, kamēr lielākā daļa sieviešu manā dzīvē izskatījās pelēkas, neinteresantas bikses-tkrekls-džemperis, viņa bija košaskrāsas-svārki-blūzes-rotaslietas-kažo
Protams, pārvākšanās uz centru un augstprātīgo bērnu lielie naudasmaki manī paspēja iebiedēt tūkstošiem kompleksu par savu izskatu un tamlīdzīgi; šobrīd uz to visu atskatoties man prātā paveras aina, kurā es raudu pēc pirmās skolas dienas un saku mammai, ka visi mani ienīst, jo es smuki neģērbjos (nu, man tik tiešām ikdienā bija tikai kkādas vilnas bikses un džemperis, vispār nepiederēja labs ikdienas apģērbs kā tāds). Mamma nopūšas un savu ūdeļādas kažociņu novelk, tomēr uzvelkot ādas jaku un apliekot ap kaklu lapsiņādas šalli, izvēloties šo kombināciju kā vakara izejamo ansambli, paskatās uz mani un saka: "Nu, labi, neraudi, es rīt tev kaut ko nopirkšu." viņas zelta gredzeni smuki gaismā nospīd un es nomierināta pasmaidu. Man tolaik vispār naudu nedeva un sev es neko pati pirkt nedrīkstēju.
Protams, ka neko pārāk spīdošu man nenopirka. Mammas darba "Taņa" viņai no vairumtirdzniecības piespēlēja pāris lētos apģērba gabalus.
Lūk, šodien uzzinu par to algas apjomu, kas bērna acīm garām paskrējis, un kārtējo reizi, vēl stiprāk kā jebkad agrāk sapratu, ka es savai mātei nekad neesmu interesējusi. Nekad. Eh. Kaut man kāds to būtu pastāstījis agrāk. Es varētu ietaupīt kādus 5 gadus nervu bendēšanas cenšoties attiecības ar šo sievieti kaut kā salabot vai novest stabilākā gultnē.
Fuck default respect for parents. Fuck that.
Protams, pārvākšanās uz centru un augstprātīgo bērnu lielie naudasmaki manī paspēja iebiedēt tūkstošiem kompleksu par savu izskatu un tamlīdzīgi; šobrīd uz to visu atskatoties man prātā paveras aina, kurā es raudu pēc pirmās skolas dienas un saku mammai, ka visi mani ienīst, jo es smuki neģērbjos (nu, man tik tiešām ikdienā bija tikai kkādas vilnas bikses un džemperis, vispār nepiederēja labs ikdienas apģērbs kā tāds). Mamma nopūšas un savu ūdeļādas kažociņu novelk, tomēr uzvelkot ādas jaku un apliekot ap kaklu lapsiņādas šalli, izvēloties šo kombināciju kā vakara izejamo ansambli, paskatās uz mani un saka: "Nu, labi, neraudi, es rīt tev kaut ko nopirkšu." viņas zelta gredzeni smuki gaismā nospīd un es nomierināta pasmaidu. Man tolaik vispār naudu nedeva un sev es neko pati pirkt nedrīkstēju.
Protams, ka neko pārāk spīdošu man nenopirka. Mammas darba "Taņa" viņai no vairumtirdzniecības piespēlēja pāris lētos apģērba gabalus.
Lūk, šodien uzzinu par to algas apjomu, kas bērna acīm garām paskrējis, un kārtējo reizi, vēl stiprāk kā jebkad agrāk sapratu, ka es savai mātei nekad neesmu interesējusi. Nekad. Eh. Kaut man kāds to būtu pastāstījis agrāk. Es varētu ietaupīt kādus 5 gadus nervu bendēšanas cenšoties attiecības ar šo sievieti kaut kā salabot vai novest stabilākā gultnē.
Fuck default respect for parents. Fuck that.
3 jā! | nē!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}