kultūras emociju telpas īpatnība ("es agrāk") ir, ka cilvēki ir naski cits citu glābt un pašaizliedzīgi palīdzēt, vai svētlaimīgi peldēties tajā, kā pieņem un sasilda dzīves vējos nosalušo bāreni tevi, bet ļoti apmulst situācijās, kur nav trūcīguma vai izmisīguma elements. kur visiem ir ok emocionālā vai materiālā pašregulācija un nevar sakonektēt uz kopīgu ciešanu un radikālu stāvokļu pamata. :
Comments
|
tik tālu, ka redzu, ka citu rētas lielākoties ir manas, esmu nonācis, bet vai īsta sapratne, kā tā tiek reklamēta, arī nav radikāls stāvoklis? pārsvarā jau tomēr cilvēkus iepazīst caur buferzonu, trešo pusi, resp., apkārtējo pasauli, braucot blakus mašīnā, skatoties kino utt.
(Reply to this) (Thread)
|
nu enivej iedomajos ka izskatas ta situacija slash process par ko tu runaa un vienigais kas nak prata ir “nothing to talk about”
vai arī, piemēram, tu nolasi dzeju pilnai auditorijai, un nevienam nekustas ne plakstiņš, neviens neko nav sapratis un neatceras, un, ja jautās, tad atbildēs augstākais "vai vari paskaidrot, kas tieši ar to ir domāts"
(Reply to this) (Parent)
Kad biju vēl bērns, es ticēju, ka iespējama pasaule bez ciešanām. Bet tad pamazām iemācījos uztvert to kā utopiju, lai gan tas nav pareizi.
(Reply to this) (Thread)