Saulainajā zīdaiņa un pirmsskolas vecuma periodā modinātāji mani lika mierā. Es neesmu gājis bērnudārzā, tā ka šī ikrīta bērnu Buhenvalde man izpalika. Modināšana bija vairāk tāda romantiska parādība - kad trijos naktī bija jāceļas, lai brauktu uz Latgali pie vecmammas, kur arī, protams, varēja pampt pēc sirds vēlēšanās.
Pirmajos skolas gados laikam tiku modināts manuāli - kāds vecāks pienāca un iebikstīja. Pēc tam tiku apbalvots ar mehānisko modinātāju, ar kuru tad man iestājās pirmās intīmās attiecības. Vispirms, tas bija vispār pirmais pulkstenis, kas nonāca manā personīgā pārvaldībā. Varēju ilgi uz to blenzt, uzsūkdams sevī tā tikšķošo pulkstenību un vērodams minūšu rādītāja pārvietošanos (to tiešām var pamanīt, ja jums ir pietiekama motivācija). Naktīs tas man sagādāja šausmas, jo skaļi tikšķēja. Skaņa bija nevienmērīga un man, zem segas šausmās sastingušam, likās, ka pulkstenis lidinās pa istabu, tuvodamies un attālinādamies.
Patiesās šausmas sākās no rīta, kad pulkstenis sāka zvanīt. Par zvanīšanu to gan nevarēja saukt, tas vairāk izklausījās pēc atskaldāmā āmura darbošanās, tikai skaļāk. Es pamodos momentā, pēc tam aptinu galvu ar segu. Nevis lai gulētu (ar tādu adrenalīna devu nevar gulēt neviens), bet lai nedzirdētu tā briesmoņa rēcienus.
Tad es beidzot pametu savu etnisko dzimteni un atvācos uz Rīgu. Baltais monstrs mani tur nespēja sabļaut.
Studiju gados savlaicīga pamošanās notika kā nu kuro reizi. Mums uz astoņiem plaukstošiem jaunekļiem bija tikai viens mazs un drebelīgs elektriskais pulkstentiņš, kas visai reti spēja sazvanīt mūsu snaudošās miesas. Toties, atšķirībā no mehāniskā pulksteņa, mazais spēja kviekt kaut vai stundām ilgi. Reiz blakus istabas kolēģis bija to uzstādījis uz sestdienas rītu'un nolicis pie sevis. Es to sasodīto grabažu klausījos kādu stundu, beidzot neizturēju un gāju darīt tam lūznim galu. Bet blakus istabā metra attālumā no pīkstošā maitas guļ mans dārgais studiju biedrs un sten:"Andri, izslēdz to nolādēto pulksteni...".
Studijas kaut kā beidzās un izrādījās, ka dzīvoju kādā dzīvoklī, kur es kādu laiku izlāpījos ar eletrisko radio modinātāju. Tā modinātāja signāls bija visai skaļš un nejauki griezīgs, un nevajadzīgi zāģēja nervus. Es uzstādīju pulksteni, lai tas noteiktā laikā vienkārši iedarbina radio, bet tas bija galīgi garām. Kad sāka dziedāt un spēlēt radio, es nepamodos, bet gan laimīgi šņācu tālāk, veiksmīgi iepīdams aparāta izteicienus savos saldajos rīta sapņos.
Pēc tam manā dzīvē ienāca kaķis. Savā bērnībā mans nīgrais lops bija rotaļīgs un sabiedrisks runčuks. Pati lielākā rotaļība un biedrošanās viņam bija kādos pussešos no rīta, kad viņš lēkāja man pa galvu un medīja manus kāju pirkstus. Starp citu, kaķa nomedīts kājas pirksts ir viena tonizējoša padarīšana...Nujā, sākumā es kaķīti lamāju un metu pa gaisu prom. Bet pēc tam konstatēju, ka manā dzīvē ir parādījusies stundiņa pusotra, kuru varu veltīt svētīgām kompjūterspēlēm. Tik tiešām, kas var būt labāks pat vienu kosmosa stratēģiju no rīta! Tā es sevī atklāju cīruli.
Eletriskais modinātājs paralēli turpināja pildīt savas funkcijas. Tas stāvēja patālāk no gultas un, lai to izslēgtu, man vajadzēja celties kājās un paspert kādu soli līdz kviecējam. Ar laiku es izstrādāju tādu graciozu lēcienu, vienā rāvienā no gultas šim pie rīkles. Sākumā es to izpildīju, ietinies segā (novērtējat manu izveicību?), bet nācās pārstrādāt kustības, jo blakus sāka gulēt līgava (vēlāk sieva) un viņai lāga nepatika, kad es aizlēcu ar visu segu prom.
Straujums tomēr ir nepieciešams. Pārāk daudz reižu "vēl pāris minūtītes" pārvērtušās par stundām...tad nu iešpricēju sevī mucu adrenalīna.
Tagad mani modina mobilais telefons, klusāks un humānāks rīks. Modinātājpulksteņus neizmantoju.
Reizēm iedarbojas bioloģiskais modinātājs. Tas ir pavisam interesants...es zinu, ka ir laiks mosties, kad sapnī mani aptver lielas un mīkstas rokas un izceļ mani no miega kā no siltas vannas.
Bioloģiskais man patīk vislabāk.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}