5am fantastisch-plastisch-electronic-god- maschine
Trešdiena, 18. Maijs 2005, 02:43Trešdiena, 18. Maijs 2005, 03:05
Trešdiena, 18. Maijs 2005, 09:18
teleportējamies, ja? :) uz turieni, kur skaņas kļūst citādas un izskatās tur arī citādāk. re, puķes turpat pie altārportāla jau sniedz pavisam maziņu, bet nojausmu par to vietu. un šķiet pelikānam acīs jau var redzēt kā tur ir (vai tur līst krāsu lietus, ar ko pēc tam var gleznot turpat, paņemot gabaliņu no debess velves? vai tur vislaik skan mūzika, no rīta liekot attaisīt acis rasainajā zālē, dienā liekot dejot un vakarā atkal maigi iežūžinot? vai tur ir?) un tie lūpu kaktiņi... tie patīkami nodod :) čau! Trešdiena, 18. Maijs 2005, 13:11
Trešdiena, 18. Maijs 2005, 13:25
no šitā es pavisam nopietni noreibu. lasu vēlreiz un atkal patīkami raibā bilde ar skaņu efektiem nogriežas gar acīm. un man patīk kā tu spēlējies ar vārdiem, veidojot fantastiskas virtenes un tad liec sev un citiem tās uz galvas, tad ar skaļiem saucieniem, laižoties tajā trakajā virpulī. ne, ne, es tā nemāku un man patīk apbrīnot. to augšupminēto valstību es tagad noglabāšu sevī un turēšu, labi, ja :) Trešdiena, 18. Maijs 2005, 13:34
Trešdiena, 18. Maijs 2005, 13:52
īstenībā es ne pārāk atceros. arī tagad vēl gadās, kad esam tikai puiki :) bet tajos pirmajos tīņu gados, kad svinējām, sēdējām un spēlējam Doomu tur, vai kādu citu šķaidāmspēlīti. ik pa brīdim sākām ārdīties, ko ātri vien pieklājīgi apslāpēja tās mājas mamma, jo uztraucās par kristāla vāzēm un citiem traukiem. bet vienreiz bija arī tā, ka mamma ciemojās pie draudzenēm un tai draudzenei divas meitiņas-peciņas un viņām, protams, bārbijas. tā es toreiz ar bārbījām arī paspēlējos. protams, tikai tad, kad meitenes neredzēja, bet laikam viņas bija redzējušas, jo vienubrīd aiz stenderes sāka ķiķināt. biju ziņkārīgs nebēdnis, tāpēc vienai bārbijai pavilku kleitiņu pie krūtīm zemāk un domāju, kas tas ir, ko redzu :) īstenībā maziņš būdams biju baigais huļigāns un palaidnis. nedaudz pat kauns tagad ir atceroties. Trešdiena, 18. Maijs 2005, 14:08
Trešdiena, 18. Maijs 2005, 16:09
nu, bērnudārzā savā grupiņā es un vēl viens džeks bijām tādi nedaudz izsitēji - ja kaut kas nepatika, tad tika liktas lietā dūres. un dažreiz mēs draudzējāmies un dažreiz paši metām naidīgu skatu, bet cik atceros, tad savā starpā nekad ar viņu nesakāvāmies. ā, pareizi, un naidīgi dažreiz bijām tāpēc, ka viena un tā pati meitene mums patika. Linda vārdā, tādām lielām acīm un divām bizēm. būtu interesanti viņu tagad redzēt. bet liekās, ka jums, meitenēm, jautrāk ar visām tām Indijas trubām un spoku stāstiem klājies. |
|