Trešdiena, 18. Maijs 2005, 02:43


*, originally uploaded by pelikaans.

5am fantastisch-plastisch-electronic-god- maschine

Mūzika: Opus - Dzejnieka Karnevâls
 ir doma | 14 raksta

Trešdiena, 18. Maijs 2005, 13:25
[info]4036

no šitā es pavisam nopietni noreibu. lasu vēlreiz un atkal patīkami raibā bilde ar skaņu efektiem nogriežas gar acīm. un man patīk kā tu spēlējies ar vārdiem, veidojot fantastiskas virtenes un tad liec sev un citiem tās uz galvas, tad ar skaļiem saucieniem, laižoties tajā trakajā virpulī. ne, ne, es tā nemāku un man patīk apbrīnot. to augšupminēto valstību es tagad noglabāšu sevī un turēšu, labi, ja :)
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Trešdiena, 18. Maijs 2005, 13:34
[info]pelican: paudis:)

to sauc par koncentrātiņu, ja atšķaida sanāk vesels spainis ar dzērveņu limonādi uz lodžijas, lai atdziest, vēlāk ar kausiņu sev un pārējiem dzimšanasdienas bērniem uzgraužot tikko ceptas vafeles pa virsu. A ko mazi puikas dara savās dzimšanas dienās (nu tad, kad vēl neaicināja meitenes)?
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Trešdiena, 18. Maijs 2005, 13:52
[info]4036: Re: paudis teui aji :)

īstenībā es ne pārāk atceros. arī tagad vēl gadās, kad esam tikai puiki :) bet tajos pirmajos tīņu gados, kad svinējām, sēdējām un spēlējam Doomu tur, vai kādu citu šķaidāmspēlīti. ik pa brīdim sākām ārdīties, ko ātri vien pieklājīgi apslāpēja tās mājas mamma, jo uztraucās par kristāla vāzēm un citiem traukiem. bet vienreiz bija arī tā, ka mamma ciemojās pie draudzenēm un tai draudzenei divas meitiņas-peciņas un viņām, protams, bārbijas. tā es toreiz ar bārbījām arī paspēlējos. protams, tikai tad, kad meitenes neredzēja, bet laikam viņas bija redzējušas, jo vienubrīd aiz stenderes sāka ķiķināt. biju ziņkārīgs nebēdnis, tāpēc vienai bārbijai pavilku kleitiņu pie krūtīm zemāk un domāju, kas tas ir, ko redzu :) īstenībā maziņš būdams biju baigais huļigāns un palaidnis. nedaudz pat kauns tagad ir atceroties.
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Trešdiena, 18. Maijs 2005, 14:08
[info]pelican: !

ooo, es arī baigi dauzijos, bērnudārzā nevis spēlēju ar meitenēm "pūķos un princesēs", lakatiņu aizspraužot aiz matugumijas, bet ar puikām dragāju futeni savos zilajos gumijniekos. Bet dzimšanas dienās mēs, meitenes spēlējām dažādas spēles: piemēram no dažādiem priekšmetiem telpā divas uztaisija šķēršļu joslu, kamēr pārējās aiz durvīm gaida un tad tās ar aizsietām acīm tiek vestas un viņām stāsta visādus stāstiņus, ka tu tagad lien caur garu trubu Indijā, jo bēdz no asā kindžala un tā, cik fantāzija atļauj. Tad bija tāda spēle- baidīšanās, istabā ierīkoja segu namiņu, visas sagūlās rindiņā, izdzēsa gaismu un viena sāka stāstīt šausmu stāstu pašizdomātu, tad otra pārņēma stafeti turpinot jau pa savam.. un tad mamma ienāca istabā ar šķiņķmaizītēm vai torti un visas sāka neganti spiegt :)
Iepriekšējais - Diskusija - Atbildēt

Trešdiena, 18. Maijs 2005, 16:09
[info]4036: Re: !

nu, bērnudārzā savā grupiņā es un vēl viens džeks bijām tādi nedaudz izsitēji - ja kaut kas nepatika, tad tika liktas lietā dūres. un dažreiz mēs draudzējāmies un dažreiz paši metām naidīgu skatu, bet cik atceros, tad savā starpā nekad ar viņu nesakāvāmies. ā, pareizi, un naidīgi dažreiz bijām tāpēc, ka viena un tā pati meitene mums patika. Linda vārdā, tādām lielām acīm un divām bizēm. būtu interesanti viņu tagad redzēt.

bet liekās, ka jums, meitenēm, jautrāk ar visām tām Indijas trubām un spoku stāstiem klājies.
Iepriekšējais - Atbildēt