pelican

īstenībā es ne pārāk atceros. arī tagad vēl gadās, kad esam tikai puiki :) bet tajos pirmajos tīņu gados, kad svinējām, sēdējām un spēlējam Doomu tur, vai kādu citu šķaidāmspēlīti. ik pa brīdim sākām ārdīties, ko ātri vien pieklājīgi apslāpēja tās mājas mamma, jo uztraucās par kristāla vāzēm un citiem traukiem. bet vienreiz bija arī tā, ka mamma ciemojās pie draudzenēm un tai draudzenei divas meitiņas-peciņas un viņām, protams, bārbijas. tā es toreiz ar bārbījām arī paspēlējos. protams, tikai tad, kad meitenes neredzēja, bet laikam viņas bija redzējušas, jo vienubrīd aiz stenderes sāka ķiķināt. biju ziņkārīgs nebēdnis, tāpēc vienai bārbijai pavilku kleitiņu pie krūtīm zemāk un domāju, kas tas ir, ko redzu :) īstenībā maziņš būdams biju baigais huļigāns un palaidnis. nedaudz pat kauns tagad ir atceroties.