Indiāņu blūzs & Kovboju rokenrols - tad bija tikai klusums [entries|archive|friends|userinfo]
GonzoKd

[ website | Indiāņu blūzs & Kovboju rokenrols ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

tad bija tikai klusums [Feb. 13th, 2010|03:24 am]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
[skaņu celiņš |karaoke]


Es atceros to reizi laikam pagājušajā vasarā, kad mazliet saēdos tās indīgās sēnes & gāju staigāt pa Gaujas senleju. Toreiz aizklīdu mežā vēl aiz Raganu katla, kur lietus ūdeņi izskalojuši kanjonu agrākajā kamaniņu trasē. Sēdēju uz kraujas, bet vējš pēc brīža atnesa "profesionālas" karaokes dziedātājas balsi. Līdz ar tās sievietes dziesmu es redzēju vīziju, ka viņa ir vientuļa, pāri 30 gadiem, neglīta, bet vienmēr vēlējusies būt par atzītu dziedātāju. Šis vakars bijis kā viņas pēdējā cerība. Kad klausījos sievieti "dziedam", bija jau apmēram 2 naktī. Viņa šķita ļoti piedzērusies, ik pa brīdim izmisīgajā nošu stutēšanā ar bļāvieniem iesaistījās kāds cits piedzēris piedziedātājs. Tā nu karaokes sieviete sāka bļaut arvien skaļāk, bet viņas balss aizlūza & lēnām izdzisa. Tad tas bija tikai meža klusums. Ne tikai dziesma, ne tikai viena vakara atzinības alkas - kāda cilvēka veselas dzīves sapnis bija aizgājis bojā man vienīgajam to sajūtot. Toreiz, tajā brīdī es sajutos pats vientuļākais, kāds līdz šim dzīvē esmu juties. Neviena ar ko dalīties šajā vientulības sajūtā. Nevienas pašas dvēseles ar ko kaut domās saistīties.
Apgūlos uz koku saknēm & klausījos, kā trīc zeme no koku kustības vējā. Laikam uzliku Čili Pepperu Desecreation Smile; atkal sajutu sevi šeit & tagad, neizsakāmi laimīgu, ka esmu upes senlejas otrā, savā krastā.

linkizelpot?

Comments:
From:[info]ilgodamies
Date:February 13th, 2010 - 01:02 pm
(Link)
Mazliet līdzīgā veidā par vientulības sajūtu man nākas domāt. Jo vientulība nav salūšana bez sabiedrības. Vientulība visspilgtāk izpaužas kā klīšana bez domu maiņas, bez iespējas uzticēt savas domu svārstības vēl kādam brīžos, kad uzrodas vēlēšanās to, kas iekšā, izteikt uz āru.
Bet, rau, tas viss ir patiešām svārstīgi un nepastāvīgi. Zinot, cik grūti sanāk piespiesties runāt "uz pasūtījumu", laikam labāk tomēr palikt pie rakstīšanas. Uzrakstot, pa retam iznāk arī kaut kas sakarīgs, bet neviens nav spiests to uzņemt, pieņemt vai jelkā reaģēt, tā ir tikai viena no iespējām. Šš. Čuksts. Sadzirdēja. Prieks. Nesadzirdēja. Arī prieks- sevī.
[User Picture]
From:[info]gonzokidd
Date:February 13th, 2010 - 02:50 pm
(Link)
Tā vienmēr ir tik atvieglojoša sajūta, zinot, ka tavs darītais vismaz kādam ir pa īstam vajadzīgs. Bet šis apstāklis pa īstam svarīgs laikam ir tieši radošajiem cilvēkiem.
Ja arī Tu nodarbojies ar apmēram mākslas lietām, tad varbūt zini, ka pati lielākā vientulības sajūta rodas māksliniekam, jūtot ka viņa teikto neviens nelaiž tālāk par ausu galiem vai acu plakstiem.
It īpaši pašā sākumā, kad tas radītais pa īstam vajadzīgs patiešām nav nevienam "no malas".
From:[info]ilgodamies
Date:February 13th, 2010 - 04:35 pm
(Link)
Ļoti pazīstami, bet varenā paškritika, melanholiskais temperaments- skumt skumšanas pēc arīdzan daudziem radošajiem raksturīgi. Daudzas norises notiek tādā pārjūtīgā gaisotnē, tverstot intonācijas.