Viss sākās vakar, kad pa TV man acu priekšā norēgojās Maxima reklāma, ka jamie šonedēļ tirgojot foreles ar atlaidēm.
Man aizkrita klapes. Neko citu no tovakar redzētā neatceros, galvā tikai viena doma - foreles, foreles, foreles, gribu foreles.
Nākamajā dienā izskrēju divas piemājas Maximas. Nekādu foreļu! Paraustīju aiz piedurknes apaļu lēdiju baltā maikā ar zilu uzrakstu uz muguras: "Jautājiet, es varu palīdzēt".
- Vai Jums ir foreles? - es jautāju, cerību pilna.
- Foreles ir tikai lielajās Maximās, - viņa atbildēja un devās atpakaļ pie konservu kārbām.
Rokas lauzot, izspraucos no pārpildītā veikala. Foreles, foreles, foreles, kur lai es tagad rauju foreles!
Nogāju vairākus neziņas pilnus soļus, līdz atcerējos par Ķengaraga tirgu. Tajā ir mazmājiņas lieluma zāle, kas lepni saucas "Zivju paviljons". Veni, vidi, vici! Starp kūpinātām reņģēm un sālītām siļķēm - elegantas svaigas foreļu filejas. Lūdzu, lai man iesver lielāko gabalu, piepirku klāt vēl kādas pārsimts pārtikas vienības un laimīga līdz sirds dziļumiem, lēkšoju mājās.
Nu, un mājās daram tā (padoms zvērinātiem vecpušiem un slinkajām mātesmeitām, visi pārējie manas receptes droši vien tikai un vienīgi izsmies):
Sajaucam mērci - mēs jaucām eļļu, sāli, sausās dilles un piparu. Iesmērējam no visām pusēm fileju, un paslēpjam no kaķa.
Ņemam Ezerkauliņu mazgātos kartupeļus, tos nav jāmizo. Noskalinam, sagriežam šķēlēs.
Velkam ārā no cepeškrāsns cepamo plāti un no skapja - cepamos maisiņus. Liekam maisiņu uz plāts, un maisiņā - zivi.
Liekam iekšā kartupeļus.
Apberam visu ar saldētiem zirnīšiem un burkāniem (mājās vienkārši bija tāda paka, kaut kur vajadzēja likt. Jums varbūt mājās citas pakas, lietojiet fantāziju).
Atceramies, ka kartupeļus derētu apsālīt. Bāžam rokas maisiņā un, skaļi lamājoties, kaisām sāli lielām riekšāvām.
Stumjam plātni iekšā cepeškrānī, un uz stundu liekam mierā.
Izvelkam ārā, ēdam. Nolaizam pirkstiņus un paņemam papildporciju. Un vēl vienu. Un vel vienu, Nu, un vēl varbūt tikai pavisam mazu gabaliņu! Umeretj, ne vstaj.