Likantropiskās · piezīmes

Piektdien ierodos stallī uz divām stundām laukumā, bet man atved Galliju un teic - taisieties mudīgi, iesim uz mežu! It kā nebiju to plānojusi, pēc pagājušās reizes nejutos īsti tam gatava, bet, tā kā būtu melots, ja teiktu, ka uz mežu negribu, gāju gan. :) Tā nu piepildījās viens no maniem mazajiem mērķiem - dzimšanas dienā doties sava mūža pirmajā apvidus izjādē... Fantastisks, silts laiks, lēni riet saule, zeltaini piebriedušu smilgu pļavas, virši, sūnas un priedes mežā, Dorelis pa priekšu un es ar Galliju no mugurpuses, pēc tam arī samainījāmies. Visupirms gan nedaudz saspringu, bet pēc tam - laaaabi... :) Lēkšos negājām, tikai soļos un rikšos, jo lēkšus vēl tik labi neprotu izsēdēt, lai varētu tos brīvi mēģināt apvidū, bet vienalga bija patīkami un lidojoši brīvi. Vienbrīd gan neievēroju pamatīgu zaru, kas kārās pāri ceļam un ietriecos tajā ar krūtīm, pēc kā nokrita brilles un sabijos, ka Gallija tās samīs, tomēr paveicās - atradu tās glīti uzkārušās uz priekšējā sedlu loka. :D

Kopumā - atmosfēra. Baudāmi, skaisti, drīz atkārtojami. Paldies tiem, kas mani dzindindinā apdāvināja ar naudiņām, jo tas nozīmē iespēju gan vēl pāris izjādēm šogad, gan papildus nodarbībām.

Pēc stundas atgriežoties laukumā, satiku Natu, kurai reiz biju teikusi par savu vēlmi dzimšanas dienā doties uz mežu un, izrādās, kopš tā laika viņa visiem to ik pa brīdim bija atgādinājusi, lai tikai neviens to neaizmirstu, ka man noteikti uz mežu jādodas, kad atkal ieradīšos. Jauki no viņas puses. :)

Atlikušo laiku pavadīju Galliju rikšinot un ceļot lēkšos - sākumā mazajā manēžā, tad jau pa lielo laukumu. Viņai tie ir visnotaļ lēni un ļoti mīksti, tāpēc ne no kādiem nenovaldīšanas ekscesiem nebaidījos, vien pamanīju, ka Birčiks tomēr kaut kādu nedrošību man būs aizdevis - biju manāmi saspringtāka plecos un ne pārāk veikli pārgāju no lēkšiem un rikšiem tieši to dēļ. Nekas, gan jau no tā atradināšos un atkal atbrīvošos. Nākamreiz laikam koncentrēšos uz atbrīvotību un vadību. Protams, ceru, ka tikšu pie Prognozes. :) Pēc nodarbības ņēmu savu burkānmaisu (jā, jā, man jau labu laiku vairs nav līdzi viens vien burkāns, bet krietni vairāk :D ) un ilgi, ilgi Galliju atsoļoju, līdzi aizvilinot visu baru, kas tobrīd bija laukumā, tomēr kārums no pārējiem tika vien Prognozei. Ļoti gribētos viņu iepazīt tuvāk. Vienīgi rikšus atstrādāt laikam ar viņu man īsti nevajadzētu, jo viņas hiperērtie sedli skaisti noliek kāju īstajā vietā un man nav pie tās pozīcijas jāpiedomā, kas, protams, atsaucas uz rikšu kvalitāti, kad pārsēžos kādos krietni vienkāršākos sedlos. Eh, žēl, tas nozīmē pavadīt mazāk laika ar Prognozi, nekā gribētos.

Nākamnedēļ jāšu un spēlēšos. Un varbūt pat ar Snikeru, kas būtu varen interesanti, tomēr Sābu gribu redzēt noteikti.

Aizbraucu vakar lielā tumsā ar pāris staļļa meitenēm. Ar katru reizi tur pavadu arvien vairāk laika. Un - he - ķerot Zorku, lai izbarotu viņai pienākošās auzas, sagūstīju ar auklas galu ap kaklu, bet pēc tam nez kā pamanījos izlaist no laukuma - neveiklības kalngals. Par laimi, viņa tika pārķerta un ielikta boksā, kur ar viņu bužinājos, kamēr auzu spainis bija tukšs un pēc tam Mēness bija liels, liels un augsts pāri priežu galotnēm...