Frāzes "kas tevi nenogalina, dara tevi stiprāku" autors bij' idiots. Tas, kas tevi nenogalina, kā minimums tomēr kaut ko salauž. Varbūt pat sakropļo. Nemanāmi un reizēm arī neatgriezeniski.
Slēptie defekti. Iespējams, no manis tiešām vērts turēties pa gabalu.
Slēptie defekti. Iespējams, no manis tiešām vērts turēties pa gabalu.
Vienīgais, ko atminos (tas laikam arī gluži neiederēsies šādu "dzīves gudrību" kategorijā) ir: "Ja tantei būtu riteņi, viņa būtu tramvajs." Gandrīz vienmēr, kad šo dzirdēju, tas likās aplami. Ja tantei būtu riteņi, viņa drīzāk būtu tante uz skrituļslidām :D
Bet buutiibaa, taa robezha ir dikti trausla.
Par pēdējo rindkopu it nemaz.
Arī Nīče, būdams cilvēks, varēja kļūdīties.
tā saka vēl viens, kas var kļūdīties.
bet citādi. tas ir vēl viens aspekts, kurā varu spoguļoties.
varbūt šajā brīdī vērts atgriezties pie filozofijas, kas runā par vienu cilvēku (būtni), ne vairs saistībā ar citiem. Kā nesen, šķiet Tu teici, atgriežamies pie sevis.
Jo laimei jau it kā nav vajadzīgi ārēji stimuli. Tas tā, teorija, prakse nav izieta.
un, jā, lai arī laimei ne vienmēr vajag ārējus stimulus (kaut gan nē, zin - vajag gan), tā tomēr ir ļoti trausla un nestabila. tiklīdz tas mākonis ar zelta maliņu izčākst, tā krīti kā akmens zemē ar garantiju sasisties.
kukū